Man ir daudz atņemts, piemēram, pagājušajā gadā, kad likvidēja Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centru, pazaudēju iemīļoto darbu. Tur biju nostrādājusi divdesmit gadus. Nedrošība vai tas, ko saucat par stresu, varēja pārņemt līdz matu galiem, taču es zinu - lai kas arī notiktu, zemāk par zemi neviens nav nokritis, un visas lietas galu galā nokārtojas pašas no sevis. To pieņemot, nesagumu, nestresoju. Tagad daru iemīļotu darbu un ar aizrautību vadu interesantus projektus. Labi, tas notiek gandrīz pēc brīvprātības principa. Taču mani negrauž fakts, ka naudu saņemu mazāku.
Kādi ir jūsu dzīves ieradumi?
Tajos nav nekas pārmēru veselīgs vai neveselīgs, bet drīzāk gan gadiem ierasti rituāli un ritmi, kas pašai šķiet pieņemamāki.
Piemēram, jau vairāk nekā desmit gadus kopā ar draugiem apmeklēju pirti Ingars, kas tepat Rīgā - Jūrmalas gatves un Liepājas ielas stūrī. Svarīgi, ka tā ir ar malku kurināma, ka dīķi aizvieto baseins un ir duša. Pirts sakārto domāšanu un iztīra ķermeni. Uz lāvas sēžam trīs stundas. Protams, obligāta ir pēršanās ar slotām. Tās sienu pati. Jāņos savā vecvecāku celtajā mājā Madonas rajona Dzelzavā, kur pavadām visas vasaras, sanesam meijas. Pēc svētkiem no tām sienam smaržīgas slotas, klāt pievienojot visu, kas tobrīd zied un zaļo pļavās. Svarīgi arī, kam tu sevi ļauj pirtī pērt. No tā ir atkarīgs, cik viegli vai grūti jutīsies pēc pirts. Ar kuru katru cilvēku es pirtī neiešu un arī pie viena galda nesēdēšu.
Vēl man patīk darīt iemīļoto darbu, taču es nedrīkstu savu strādāšanu padarīt par līdzcilvēku problēmu, un tādēļ nedzirdēt, ko mani mīļie man saka. Tam jāatrod laiks. Līdzcilvēka uzklausīšana arī ir labi paveikt sirds darbs.
Cilvēkiem tagad ļoti pietrūkst spējas komunicēt citam ar citu, viņi bieži paliek vieni ar savām domām, rūpēm un problēmām, nav kam palūgt padomu. Tāpēc veselīgi ir iegūt nevis simt latu, bet gan simt draugu.
Rit gavēnis, vai to ievērojat?
Mans princips - ja tu spēj ar cilvēkiem nestrīdēties, tad vari
ēst, ko gribi, kad gribi un cik gribi. Taču vairāku gadu garumā
esmu izbaudījusi arī savas dzīves veģetāro periodu. Tas nu ir
pagājis. Esmu droša savā pārliecībā. Paļaujos uz to, ko mans
ķermenis saka. Viņam manas vajadzības labāk zināmas.
Nosauciet trīs lietas, kas jums šķiet vissvarīgākās?
Pirmkārt, ūdens. Dzeram tikai Siguldas Saltavota spēcīgo ūdeni. Tajā mūsu ģimene gatavo arī ēdienu. Neteikšu, ka dzeru daudz, atkal - ieklausos, cik organisms prasa, taču glāze avota ūdens no rīta, bet vakarā pat vairākas ir mana nepieciešamība. Taču dzeru gan kafiju, gan glāzi laba sarkanvīna vakaros.
Otra lieta ir svaigs gaiss un apvāršņa pārskatāmība. Kopš dzīvoju Rīgā, tā ļoti pietrūkst. Tāpēc pēc lieliem darbiem nepieciešama atslodze. Man jāredz apvārsnis, un es bieži dodos pie jūras. Atkarībā no laika apstākļiem eju septiņus vai desmit kilometrus. Pie jūras acis nekur neķeras un dvēselē iestājas miers.
Trešā lieta - sezonas augļi. Savulaik lauku mājās mums bija īsta naturālā saimniecība. Dārzā tika audzēts viss uzturā nepieciešamais. Tad sekoja laiks, kad patika augļus un dārzeņus pirkt tirgū vai veikalā. Tagad atkal nāksies atgriezties pie naturālās saimniecības. Ogas, āboli, dārzeņi - svaigi, žāvēti, kompotos, sālījumos un marinējumos, ledusskapī sasaldēti - un bagātīgās ziemai sagatavotās meža veltes ļaus ne tikai veselīgi dzīvot, bet arī pārlaist krīzi.
Vai ēst pati gatavojat?
Man patīk gatavot ēst, bet ģimenē to dara mammīte. Es eju palīgā, kad ir laiks un varēšana. Varu iejaukt pīrāgu mīklu, un man patīk, ka dzīvoklī izplatās svaigi ceptu pīrāgu smarža, bet, ja es to negribu darīt, tad arī nedarīšu. Man nevienam nav jāpierāda, ka esmu laba saimniece. Nenoliedzu, ka ēšana ir viena no dzīves baudām, taču tā nebūt nezudīs, ja ēdiens būs ļoti vienkāršs.
Viens gan ir svarīgi - man gribas, lai kartupelis manā šķīvī ir laimīgs, jo nācis no laimīga dārza. Es zinu, kā garšo laimīgs kartupelis.
Ja cilvēks spēj dzīvot vienkārši un dabiski, tad viņš nevar sev īpaši pāri nodarīt.