Jauna privātās dzīves diskusija Mājdzīvnieki. Priecē vai traucē?

>>casiopea Neņem gan dzīvnieku. It īpaši kaķi. Nemāki turēt - nevajag. Visas tās problēmas ar kaķi vaŗēja nebūt, ja tev un tavam draugam būtu bijis nedaudz vairāk saprāta.

Mēdz teikt- kāds kaķis, tāds saimnieks. Tas atbilst patiesībai, tā kā vajag vispirms paskatīties uz sevi.

Nevainojiet tikai dzivnieku saimniekus.Paskatieties,ko atstaj cilveks aiz sevim parka-cigaresu paliekas,visadas drazas,vemeklus,splaudeklus.Berni sakartojas maminas klatbutne pie apstadijumiem,un cupinas netiek savaktas.

jautrs stāstiņš. es iedomājos, ka varbūt nevajadzēja tik dikti iespringt uz sugu un ciltsrakstiem, bet ņemt vienkāršu patversmes minku, kurš būtu no sirds pateicīgs par iespēju dzīvot mājās un nebūtu tāds iedomīgs nešpetnis.

Mīļie cilvēki:) Pieļauju, ka mēs staigājam pa vienām un tām pašām ielām Rīgā un pa vieniem un tiem pašiem parkiem. Es neesmu iekāpis suņa pļekā nekad. Vēl trakāk - es uz ietves pat neesmu neko tādu redzējis. Un vēl - normāls suns NEKAD nekakās uz asfalta. Suņam tāpat ir savas kauna jūtas, un viņam ir nepatīkami savu koferi likt uz ietves. JA vien sunim nav gremošanas problēmu vai viņš nav nemērā nocieties, suns vienmēr atradīs klusu vietiņu, kur nokārtoties, ja vien saimnieks nav galīgais dornis.

Suņi ir labākais cilvēka draugs, pat par cilvēku. Kaut ko labāku Māte daba nav izdomājusi. Vai cilvēks būs tik uzticīgs kā suņuks? Šaubos. Piekrītu, ka suņu izkārnījumus jātīra sētniekiem, viņi par to saņem algu. Tur nav ko debatēt. Arī suņu saimnieki maksā suņa nodokli. Un ja kāds iekāpj suņa pļakā, tā ir jāpieņem par svētību, tāpat kā kādreiz mums uzpļakā lidojošs putniņš.

Kāda var būt attieksme pret suņu saimnieku, kad, steidzoties uz darbu, esmu iekāpis viņa uz ietves noliktajā "klucī" ? Kad, piegājis pie gādīgu roku koptas puķu dobes, tur atkal redzu suņu mīlētāju mēslu čupu? Kad pajautāju kaimiņienei, vai viņas suns ir reģistrēts, tā iepleš platas acis un atteic: Es nemaz nezinu, kur to var izdarīt... Ja man klāt skrien milzīgs suns, bet saimnieks pat nedomā to saukt atpakaļ, jo tas, lūk, esot tikai kucēns... Kāpēc man jābaidās un jāzīlē: kodīs vai nē?

un vispar man pirms tam bija bijushi kakji un sunji bet neviens nav lidzinajies tam zveram. tagad domajam panjemt kadu majdzivnieku, bet ir bail uzrauties uz kautko Táádu. tad nolemam, ka ja kadreiz uz musu maju pats atnaks kads klainojoshs kakjis vai suns, tad vinju pienjemsim nekavejoties, bet pashi vairs nevienu nevedisim majas.

es gribéju pastástít ka man reiz bija kakjis kas traucéja ne tikai citiem bet pat man. Divus gadus gatavojos uznjemt kakji savá májá, rúpígi izvéléjámies sugu, kakja vecákus, izlasíjám visas iespejamas gramatas. Gala rezultátá par pasakainu summu maná ipashumá nonáca mazs murrajoshs Devon rex kakjeens ar spilgti zilám acím. Pirmos meneshus viss bija ok, kakjim bija paradums lekt uz galda no kura atradinat neizdevás, pa asfaltu un záli kakjis nestaigaaja, bet vienkarshi apseedaas. Vislabak vinjai patika uzkapt pa aizkariem un gulet uz stangas. Dienas laika vinja to nedariija jo zinaja ka nedriigst bet tiko bija viena tá uzrápás tur augshá. vai arí plauktá nogrúda zemé visas vázes un figurinjas ar kjepu un pati apgúlás. vienígá vieta kur vinja neguléja bija vinjas midzinjas. Nekad un neviená. Vinja uzbruka manam sunim, sakoda kaiminju kakji, naktís skalji bljaava. Klepi vinju njemt nevareeja, vienmer bija sajuuta ka vinjai ir nepatiikami ka kaads vinjai pieskaras, jo tikko kaa pieskaros vinjai tur sáka raustiities aada un vinja plaika nervooza. kad vinjai palika auksti vinaj iekapa klepi bet tas nenoziimeja ka vari vinju aiztikt. tad kad vinja sajutaka es esmu nikna un domaju no vinjas atbrivoties, bez jebkadas teikshanas zinaaja ka vajag naakt un pieglaimoties, vienigie mirklji kad vinja pie manis naaca bez vajadziibas bija tad kad juta ka esmu nikna. Shada situaacijaa dzivojaam 2 gadus, lidz mans draugs (arkartigi liidzsvarots un pacietiigs cilveeks) vienas nakts vidú kad kakjis pie guljamistasbas durvim bija blajavis 2 stundas to pakjeera aiz kakla un atvera ceturtaa stava logu lai vinju izsviestu araa. Nakamajaa diena mes ielikaam sludinajumu avizee un vinju panjema citi cilveeki. Sho 2 gadu laikaa vinjai ir mainijushies 2 saimnieki neskaitot mús, un vieniigais kas vinju glabj ir lokanais sniega balts kazoks un spilgti zilas acis.

nekad nebiju domājusi, ka ir tik jauki, ka mājās dzīvo runčuks!

Parīzē tiešām pārsvarā ir mazi sunīši, tāpat kā mazgabarīta auto - acīmredzot, frančiem nav nepilnvērtības kompleksa, kas jākompensē ar milzīgiem suņiem un milzīgiem auto. Un tomēr... Francijas dienvidos, piemēram, slavenajās kūrortpilsētās Nicā un Kannās, ejot pa ietvi, jāskatās zem kājām, it sevišķi vakaros, pretējā gadījumā iekāpsiet tādā suņa kaku kaudzē, ka ilgi tīrīsiet kājas un apavus. Jo raug, viņiem ietves vidū ir pazeminājums ar tādu kā reni, un naktīs sētnieki ar ūdens šļūteni visus mēslus saskalo tajā renē, un tie aiztek. Katrai zemei un tautai savs, galvenais, tikt pašiem ar saviem paradumiem galā.

visnepiedodamak ir,ja panem majdzivnieku un tad palaiz ielas!Domajiet milie cilveki pirms iegadajaties!

jūs pēc sava suņa vācat, ja dzīvojat, piemēram, pulsētā un vedat pastaigā sabiedriskā vietā?

Parīzē pārsvarā laikam gan ir mazie sunīši, nevis tādi teļi kā pie mums ir modē... (Tad arī sētniekam nav grūti savākt. Bet te sētnieks, varu iedomāties, jūtas kā kūtsmēslu talkā...)

Parīzē suņu sūdus tīra sētnieki, galu galā viņiem par to naudu maksā, kur problēma?