Iekšēju sirds zemestrīci piedzīvoju, saņemot kādu īpašu velti. Dāvinātājs, iespējams, to nemaz neapzinās. Ciemos mani gaidīja jau piektdienas vakarā, bet uz pēdējo vilcienu nepaspēju. Braucu sestdien agri no rīta. Mans draugs bija saskumis. Saskumis par to, ka neatbraucu, ka nebūs pārsteiguma. Zupa esot apēsta. Viņš divas dienas neēda, badojās, bet kārdinājumam pretī nespēja turēties vēl vienu dienu, līdz es atbraukšu, un zupu notiesāja. Viņš to bija gatavojis no pēdējiem produktiem, vairāk naudas nebija. Taču upuris bija velts, un viņa pārdzīvojums par negausīgo rīcību bija patiess. Jā, zupu es nenogaršoju, toties pabaroju dvēseli.
Jubilejās dāvanas saņemt man netīk. Labāk, lai tas notiek brīdī, kad sirds pāri līst no vēlmes iepriecināt, apdāvināt, pārsteigt. Varbūt tas tāpēc, ka man dzīves svarīgākās jubilejas ir vienā mēnesī — decembrī. Tāpēc nav arī Ziemassvētku. Dažkārt izpaliku bez dāvanām, jo katram ap šo laiku savas rūpes. Dāvanas vairs negaidu. Sīkas grabažiņas, pavirši pirktas un bezpersoniskuma papīrā tītas, nav iepriecinājušas nekad. Ar ziediem gan nevar kļūdīties. To nekad nav par daudz. Man pat šķiet, ka ziedus pārāk maz dāvina.
Dižķibeles laikā ciemošanās kļuvušas biežākas. Tās vienmēr izvēršas par maziem svētkiem. Vienmēr ir kāds, kurš ir jāiepriecina, jādod cerība. Ejot ciemos, kā pievienoto vērtību produktiem (dāvanas vairs nepērku) ņemu līdzi ziedus. Arī jubilejai vai kādai citai tikšanās reizei iepērkos lielveikalā. Makaroni, saldais krējums, marinēti tomāti, lasis, vīns un vēl dažas sastāvdaļas manai īpašajai itāļu receptei, un pārsteigums gatavs! Mīlestība taču nāk caur vēderu! Tā nedaru es viena, katrs no viesiem nāk ar saviem produktiem un recepti. Kopīgi gatavojam dažādus gardumus, un tad divas dienas laukos zaļi padzīvojam. Gadījies, ka dāvinu arī naudu. Tikai tajos brīžos, ja redzu, ka tā ir būtiski nepieciešama izdzīvošanai.
***
Rakstiet: