Kādēļ sevi ir tik grūti mīlēt?

kāpēc šī tēma nekad netiek runāta attiecībā uz vīriešiem? Vai vīriešu darbs un ieguldījums ģimenē ir vienmēr novērtēts? Vai viņiem nekad no tēva nav nācies dzirdēt nievājošas piezīmes? bet par rakstu - viss atkarīgs no tā, uz kā mēs balstām savu dzīvi. un vai mēs vispār spējam mīlēt? es domāju, ka tieši šādi raksti sievietēm sāk likt justies nelaimīgām, jo visu laiku maļ tikai par to, kā neviens nenovērtē to, ko viņas dara. un tad sievietes sāk gaidīt šo novērtējumu, par kuru agrāk pat neiedomājās. Un kā tad būtu jānovērtē? Mīlestības būtība ir dot, nevis gaidīt kaut ko pretī. Dot ar prieku, domājot par otru. Bet ja viens no partneriem, vai pat abi, nespēj mīlēt, bet viņus vieno tikai kaisle, pieradums, statuss, nauda utt., tur neviens nekad nebūs laimīgs. katrs kurš mīl citus - savus tuviniekus, ģimeni, mājdzīvniekus, draugus, radus, mīl arī sevi. un nevajag mānīt cilvēkus ar apgalvojumiem, ka mīlēt sevi nozīmē iet pie friziera vai gleznot, vai kopt ķermeni līdz ideālam. Vairāk vajag runāt par to, kas patiesībā ir mīlestība un kas nav, it īpaši šajā laikām, kad viss ir nonivelēts līdz miesiskām baudām. Bet tā nav mīlestība.