Kaimiņi un bērnu inspektore

Un te būs mana stāsta laimīgas beigas.. :) Pirms kādas nedēļas beidzot saņēmos un piezvanīju pie durvīm tiem augšējiem kaimiņiem, kad agri brīvdienas rītā atkal dzirdēju to sievietes kliegšanu. (Tēloju muļķi un jautāju, vai viņi no sava dzīvokļa arī to dzird un nezin, no kurienes tā skan..) Bet viens ir skaidrs - paldies Dievam, tie tomēr nav viņi, jo tai rītā viņi pirms mana zvana vēl bija gulējuši un pie viņiem tiešām nekāda kaušanās un kliegšana nenotika. (Atliek vēl viens variants - pirmajā stāvā ir tāds puskomunālais dzīvoklis un tur dzīvo arī viena vecenīte, kas vairs īsti nav pie pilna prāta. Acīmredzot tā kliedzēja ir viņa. Lai gan skaņa it kā nāk no augšas, bet varbūt ventilācijas trubas, krāsns dūmvadi u.c. izspēlē kaut kādu joku ar akustiku.)

Vispār tā otra aprakstītā lodžijas epizode tiešām ir vēl dīvaināka par pirmo. Ir janvāra vakars, mazs bērns tiek izlikts gulēt uz lodžijas (!), kaut gan visi pieaugušie dodas prom un mājās paliek tikai vēl divi nepilngadīgi bērni. Kāda garantija, ka abas padsmitgadīgās meitenes atcerēsies laikā ievest mazo bērnu istabā??... (Žēl, ka autore nav uzrakstījusi, kā īsti beidzās šī epizode..)

Man šķiet, ka šī ir ļoti vieglprātīga mamma.

tai berna mammai steidzami jadodas atpakal,uz laukiem kur vinas mazuli 9.tantes,apbrinoja,bet pielaut,lai berns vedina plausas uz lodzijas? tur jau pie atbildibas jasauc inspektore. tas jau neko nenozime kad sai mammai ir liels dzivoklis,un vina uzreiz skaitas supermamma? stulbums tads. egoiste. tiesam,noteikti,ne jau vinai vienai taja maja berns mazs. vina pat neaizdomajas,kad kaiminos,kads mazulis,del vinas brekula,nevareja aizmigt. slikta mamma.

šī mamma ir egoiste,domā tikai par savu atvasi,bet ja kaimiņos ari ir mazulis,kurš no ši brēkuļa bļaušanas nevar aizmigt??? šai mammai ir jāreķīnās,kad dzi'vo daudzi'vokļa mā'jā. un jačiena apkaŗtējie kaiminī,un kaimiņu miers. vai tad sī mamma ir pasaules naba? ja sī mamma grib izvēdinat,sava,mazuļa plaušas,tad lodžija nebūtu īstā vieta. lai tad labaķ dodas atpakaļ'uz laukiem, kur mazuli apdancināja,9. mīļi cilvēki.

Var pilnībā saprast kaimiņus, kuriem divas dienas bija jāklausās bērna aurošanā, pie tam droši vien visā apkārtnē neviens cits zīdainis nebija tai laikā iemidzināms. Karsts laiks, logi visiem vaļā.

Es nespeeju noticeet! Tas tiesaam visiem liekas normaali? Ka beernu izliek uz balkona, lai vinjs tur kliedz un raud visu dienu??!! Un otrajaa gadiijumaa - janvaarii - lai kliegdams rij auksto gaisu aizguutneem..... Kameer maaminja posas uz teaatri... Manupraat te baarinjtiesai tomeer buutu darbs. Ne jau istabu skaits vai eediena gatavosana vien nosaka gimenes attieksmi pret beerniem.

Uz lodžijas droši vien lika tāpēc, lai būtu svaigā gaisā. (Mēs gan parasti savus bērnus, ja viņi uz lodžijas sāka skaļi uzvesties, vedām iekšā - tieši tāpēc, lai netraucētu kaimiņus un arī neradītu nepareizu priekšstatu..) Bet par Solvitas Smiļģes kaimiņu varu teikt tā - es viņu cienu par drosmi un apņēmību iejaukties. Jo es, kaut arī neesmu vienaldzīga pret apkārt notiekošo, daudzus gadījumos vairs nespēju tik aktīvi rīkoties, jo esmu kļuvusi gļēva un šaubīga (skat. manu komentu 13:37)... :(((

manuprāt, ir apsveicami, ka kādam tomēr vēl šķiet pietiekami svarīgi, kas notiek apkārt. Autorītei vajadzētu tomēr kritiskāk pavērtēt savu attieksmi pret bērnu, nevis apvainoties uz kaimiņiem. Varbūt es kaut ko nesaprotu, jo man bērnu vēl nav - bet kāpēc bērns ir "jānogrūž" uz lodžijas? lai nemaisās pa kājām?

Pie viena pastāstīšu savu sāpi. Mūsu mājā dzīvoklī virs mums dzīvo ģimene - vīrs un sieva un divas meitas pusaudžu vecumā. (Viņus pazīstu minimāli un redzu pavisam reti.) Bieži vien vakaros un brīvdienās var dzirdēt, kā tur izmisīgi kliedz un raud sieviete vai meitene. Cik reizes jau neesmu uzkāpusi augšā pie viņu dzīvokļa durvīm, jo nezinu, kur likties, to visu dzirdot - bet piezvanīt pie durvīm tā arī neesmu saņēmusies.. :(( Kāpēc? Neesmu vairs tai jaunības maksimālisma vecumā, kad uz ielas vienmēr gāju klāt un iejaucos, ja redzēju mātes, kas lamā vai sit bērnus (jo baidos, ka iejaucoties reizēm situāciju var tikai pasliktināt). Kādreiz es skrēju vienās čībās ārā pagalmā skatīties, ja dzirdēju kaut kur raudam kādu bērnu. Bet man pašai tagad ir bērni un zinu, ka viņi reizēm raud un niķojas arī tad, ja viņiem neviens nedara pāri. Ko man darīt, ja dzirdu regulāri raudot sievieti vai gandrīz pieaugušu meiteni? Vai ar savu iejaukšanos nepadarīšu situāciju vēl sliktāku? Varbūt tur nekas slikts nenotiek - varbūt viņa vienkārši ir nervoza, depresīva un bieži raud par kādām savām neveiksmēm?.. Vai varbūt tomēr saukt policiju? (Bet ja citreiz policiju izsauks viņi?.. Arī es taču kādreiz raudu, vai strīdos ar vīru un kliedzu - kam negadās..)

Tieši tā! Būtu labāk paldies teikuši, ka ir vēl kāds cilvēks, kam rūp sveša kaimiņu bērna liktenis. Cik daudz noziegumu notiek tieši apkārtējo vienaldzības dēļ!...

varbūt tas tomēr bija kāds jauns kaimiņš, kam nav ne jausmas, kā raksta autores ģimenē izturas pret bērniem. Savukārt ārējā materiālā pārticība pati par sevi nav labas izturēšanās pret bērniem pierādījums. Patiesībā man šis raksts šķita bāriņtiesas darba albs novērtējums - un raksta autore taču atzīst, ka inspektore izturējusies ar cieņu. Savukārt par otro gadījumu - OK, pret mazu bērnu radīto troksni, protams, jāizturas iecietīgi un saprotšāk kā pret skaļi uzgrieztu mūziku, tomēr daudzdzīvokļu namā vecākiem jārēķinās arī ar to, ka bērnu radītais troksnis, ja tas ir ilgstošs, var traucēt citiem. varbūt, ja bērns negu;l un brēc, nevajag "turēt" viņu uz balkona?

"Divas dienas pēc kārtas skan viss pagalms."

Labāk desmit reizes pārbaudīt un secināt, ka viss kārtībā, nevis demonstrēt patlaban plaši izplatīto vienaldzību, kā rezultātā kādam bērnam nākas ciest. Kaimiņš , acīm redzot ir netipiski līdzjūtīgs.