Dažkārt es zīlēju - viņi sauks viens otru vārdā, vai ne? Pavisam vienkārši - aitas pirms iemigšanas saskaitītas. Meklēju citu aizraušanos. Nesen abus pasveicināju kāpņu telpā. Patiesībā viņi ir vispieklājīgākie no kaimiņiem. Ja neatņem sveicienu, tad atsmaida noteikti. Un, ja man jāspraucas pa šauro koridoru cauri ar milzīgu somu, tad viņi apstājas, savelkas pēc iespējas mazāki un pagaida, kamēr izeju pa priekšu. Mulsinoši, jo es zinu, ko viņi viens par otru domā. To viņi parasti atklāj skaļi. Pēc tam kādu laiku ir miers. Citādi kaimiņi ir labi cilvēki, viņi jau nav vainīgi, ka visu dzirdu.
Tās pašas mājas cits iemītnieks par savu kaimiņu ir sajūsmā. Tā kā viņš ir pastāvīgs smēķētājs, tad nereti atrodams uz balkona. Tur arī abi satikās. Ja nu kādam aptrūkstas smēķa, to vienmēr var noorganizēt, aizsūtot otram īsziņu - tiekamies uz balkona! Ja kāds blakusdzīvoklī būs mājās, tad balkona attālums ir pietiekami mazs, lai pasniegtu cigareti. Arī mans augšējais kaimiņš, ne tas, kurš rīko tračus, smēķē. Reiz vēlā vakara stundā sēžot virtuvē un caur logu veroties Daugavā, ievēlējos vēlēšanos - dzisa zvaigzne. Pēc otrās un trešās zvaigznes sapratu, ka nebūs lemts piepildīties, tas bija končiks no augšējā loga. Nav bijusi izdevība aizrādīt.
Gaidu, kad nešpetnā tante, kura baro savvaļas kaķus zem tā paša loga, noteikti to izdarīs. Šajā mājā aizrādīt gadās bieži, tā šķiet man. Reiz pie otrā stāva iemītnieku durvīm pamanīju piespraustu zīmīti. Varbūt man? - jūsmoju ar nenovīdīgo ziņkārību. Nē, kāds bija izdarījis to, ko sen jau vajadzēja - uzrakstījis atklājumu saimniekam: "Jūsu suns visu dienu rej un skrāpējas, skumst pēc sabiedrības!"
Tagad zinu, kas ir pats svarīgākais, pārvācoties jaunā mājoklī. Miers. Vēl labāk - pilnīgs klusums. Turpmāk pirms nākamā mājokļa īrēšanas, saimniekiem vaicāšu - vai dzīvokli var kādu laiku testēt? Kā citādi lai uzzinu - varēšu gulēt vai ne?