Anekdote pret dvēseles sāpēm
Viens no visbiežāk sastopamajiem mutvārdu folkloras žanriem ir anekdotes. Neviens nezina, kas ir to autors, taču dažādas sadzīves situācijas anekdotēs attēlotas ar lielu precīzitāti. Ir uzskatas, ka katrā jokā ir vismaz daļa patiesības. Vēlme smieties, vismaz pasmaidīt par sevi, par dažādiem dzīves grūtumiem veic psiholoģisku funkciju – caur smiekliem nopietnās, sarežģītās lietas kļūst vieglāk izturamas, smejoties "tik ļoti vairs nesāp". Īpaši anekdotu stāstīšana aktualizējas laikos, kad tautai neklājas viegli. Par to atrodamas liecības arī dažādu latviešu autoru darbos, piemēram, Zenta Mauriņa vienā no savām labākajām grāmatām "Dzelzs aizbīdņi lūst" par pirmo padomju okupācijas gadu Latvijā rakstīja: "Glābiņu meklēja anekdotā, un patiesie notikumi nāca talkā. Kāda padomju virsnieka sieva konfekcijas veikalā nopirka naktskreklu ar mežģinem un izšuvumiem, un, noturēdama to par vakara tērpu, tai ieradās arī operā."1
Tāpat kā anektodēm par sadzīves situācijām, varbūt vēl nozīmīgāka loma ir dažnedažādiem humoristiskiem stāstiņiem par valstsvīriem. Jo nepopulārāks un tautā necienītāks politiķis vai valsts vadītājs, jo dzēlīgāki joki. Varbūt pat neapzināti, bet, izplatot kādus apgalvojumus un pat pašiem saprotot, ka tie absolūti neatbilst patiesībai, cilvēki it kā cenšas kaut nedaudz, taču nevēlamajai personai ieriebt. Arī šī piemēra raksturošanai noder iepriekš minētā Z. Mauriņas grāmata: "Cirkū uzstājās divi klauni, Pifs un Pafs. [..] "Paldies Dievam, atkal esmu brīvs," smējās Pafs. "Tagad nedrīkst teikt paldies Dievam!" ļaunā balsī viņu pārlabo Pifs. "Kā tad jāsaka?" – "Lai slavēts ir Staļins!" – "Bet ja Staļins būs beigts, kā tad teiksi?" – "Tad visi teiks, paldies Dievam!"2
Arī mūsdienās, īpaši interneta vidē cirkulē milzums dažādu anekdotu gan par to, kas notiktu ar Īrijas latviešiem, ja uz šo zemi pēkšņi aizbrauktu Latvijas valdība, gan arī par to, ka pēdējam latvietim lidostā jāizslēdz gaisma utt.
Sava vieta arī pasakām
Ļoti interesanti un ar loģiku pamatoti uzskati par folkloras nozīmi mūsdienu dzīvē ir Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošajam pētniekam, Dr. philol. Guntim Pakalnam. Viņaprāt, ne tikai anektodes, bet arī pasakas šodien ir aktuālas un pilda noteiktu psiholoģisku funkciju. Uz to norāda ne tikai fakti, ka otra visvairāk drukātā grāmata aiz Bībeles ir brāļu Grimmu pasakas un ka mums Latvijā ir pašiem savs Pasaku muzejs bijušajā Lancenieku skolā, kur strādājis latviešu "pasaku tēvs" Anss Lerhis-Puškaitis. Pasakas tradicionāli tiek iedalītas tā: sadzīves pasakās, pasakās par dzīvniekiem un brīnumpasakās. Pēc folkloras zinātnieka G. Pakalna uzskata, mūsdienās brīnumpasaku turpinājums ir tik ļoti populārie televīzijas seriāli, tikai atšķirībā no pasakām, kas vienmēr beidzas, tiem beigas var arī nesagaidīt. Ja nedaudz paanalizē, principā visām ziepju operām ir viena fabula – kā trūcīgā meita caur izdevīgām precībām kļuva bagāta, kā viegli izveidot lepnu, bezrūpīgu, pat dīkdienīgu dzīvi. Lai cik nežēlīgi tas neizklausītos, šīs filmas dod iespēju cilvēkiem aplūkot un tīksmināties par to, ko viņi labprāt vēlētos savā dzīvē, taču pašiem to sasniegt nav iespējams.
Otra
šo mūsdienu brīnumpasaku funkcija ir estētiska baudījuma nodrošināšana
pasīvās atpūtas laikā – neko nedarot un nedomājot, cilvēki skatās
uz skaistiem aktieriem, skaistiem tērpiem, skaistu, harmonisku vidi.
Ar stāstu pret bailēm
Un vēl viens no folkloras veidiem, kas nekur nav pazudis arī mūsdienās, ir spoku stāsti. G. Pakalns atzīst, Latviešu folkloras krātuvē atrodams tūkstošiem spoku stāstu pierakstu. Spoku stāsti plašākā nozīmē nav tikai tie, ko cits citam vakaros stāsta bērni. Šai kategorijā ieskaitāmi stāsti un prātuļojumi pat to, vai eksistē dzīve pēc nāves, par lidojošajiem šķīvīšiem, marsiešiem utt. Vēlme stāstīt neparastus, pat draudīgus atgadījumus sakņojas vajadzībā pašam justies pasargātam, kā arī mierināt sevi ar domu, ka ar mani tā nekad nenotiks, taču ne tikai. Ja cilvēks patiesi ir pārdzīvojis ko nelāgu, viņam ir gluži vai fiziska nepieciešamība to "nostāstīt" vai "norakstīt", lai drūmais gadījums ātrāk aizmirstos vai vismaz, lai vairs "nevajātu" stāstītāja apziņu. Tieši tāpat ir ar t.s. "sliktajiem" sapņiem, ko otram gribas pastāstīt cerībā, ka sapnī redzētais nepiepildīsies dzīvē.
Savdabīga kategorija ir spoku stāsti ar sadzīviskiem tematiem – par krustojumiem un ielām, kur it kā aizdomīgi bieži notiek nelaimes gadījumi, par mēģinājumiem kāda cilvēka nāvē saskatīt dīvainas paralēles ar viņa agrāk mirušajiem tuviniekiem utt. Vēl šodien valda spēcīgs uzskats, ka ātrāk par 40 dienām pēc bērēm no kapa nedrīkst novākt bērinieku sanestos ziedus. Ja jautātu pēc pamatojuma, viens no tā skaidrojumiem ir, ka tad mirušais varētu apvainoties un sev līdzi paņemt kādu no dzīvajiem tuviniekiem...