Pavisam līdzās dzīvniekiem
Ko es zinu par Gerdu? Esmu lasījusi viņas mammas, žurnālistes un lieliskās fotogrāfes Zandas Bērziņas-Radziņas Facebook pavīdējušos īsos stāstījumus un meitas foto – Gerda slimnīcā dziedē kādu sasitumu vai kaiti, Gerda brīvajā laikā ar mammu un Loti ciemojas Latvijas skolās un bērnudārzos, kur māca cilvēkbērniem saprast un mīlēt dzīvniekus, Gerda ar saviem mājas suņiem Loti un Savuku pastaigās piemājas mežā Vangažos, Gerda ciemos Ugālē biedrībā Ar sirdi delnā.
Spuraino tīni aci pret aci redzu pirmo reizi. Pusaudzes iekšējā pasaule izpaužas viņas uzskatos un savam vecuma posmam raksturīgajā tiešumā. Gerda raiti stāsta: "Kad piedzimu, man apkārt bija suņi, un staigāt es iemācījos, turoties sunim pie astes. Mani pirmie bērnības draugi bija Diks un Džeina. Diks nomira, kad man bija divi gadi, Džeina – kad biju piecus gadus veca. Tad sāku saprast, kas ir dzīvība un nāve."
Kad Gerda sāka iet skolā, viņa no Vangažiem pārcēlās dzīvot pie Mimītes (Gerdas vecmāmiņa, savulaik populāra TV žurnāliste Verēna Bērziņa – red.) Zolitūdē. Tur Gerdai dzīvnieciņu nebija, jo vecmāmiņa uzskatīja, ka turēt dzīvnieku pilsētā ir noziegums. Toties Mimītis iepotēja mazmeitai lasīšanas kāri. Ik brīvu dienu Gerda brauca pie vecākiem, kur viņu gaidīja Lote. Ar vācu aitu suni meitene plūca pirmos nopietnos laurus suņu izstādē Vangažos un nokļuva tuvāk skaudrai pasaulei: "Mamma strādāja dzīvnieku patversmē Ulubele Līčos. Reiz viņa aicināja aizbraukt līdzi. Sākumā baidījos, domāju, ko es ar tik lielu suņu baru, bet samulsums ātri pārgāja. Vedu suņus staidzināt uz mežu, baroju viņus, sapratu, ka tas ir forši, un gribēju darīt vēl vairāk. Mamma iepazīstināja ar kaķu kopēju Ingu (Ingrīda Bēdele, strādā Latvijas Radio – red.), un viņa man daudz ko iemācīja – špricēt dzīvniekiem antibiotikas un likt sistēmas, pasēdēt līdzās, kad ķepainīšiem grūti. Taču tad izdeva to muļķīgo likumu, ka bērni pie dzīvniekiem bez vecāku uzraudzības drīkst darboties tikai no četrpadsmit gadu vecuma! Man bija desmit gadi, mamma patversmē vairs nestrādāja, un es nedrīkstu bez mammas braukt uz Ulubeli?" Šo stāstot, meitenei sārtojas vaigi un deg acis.
Nekāds spožais pusaudzis
Vispār Gerdas dzīvē viss ir normāli. Protams, ja neskaita reizes, kad viņa nokļūst slimnīcā dažādu iemeslu dēļ (Zanda saka – man ir slimīga un traumatiska meita). Gerda ir aktīva, labi mācās, dejo Rīdzē, bet saka, ka dzīve ir garlaicīga, ja blakus nav dzīvnieku. Kādos pilsētas svētkos, kur Ulubele aizveda savus jaukos kucēnus, meklējot viņiem mājas, mamma iepazīstināja Gerdu ar Andru Tomasi. Gerdas atstāstījumā tas skan šādi: "Andra ir tulkotāja, bet viņā ir bezgalīga mīlestība pret dzīvniekiem. Andra ar dēlu Lūkasu pameta Rīgu un Ugāles lauku novadā iekārtoja privāto patversmi pamestiem suņiem un kaķiem. Tagad biedrībai Ar sirdi delnā ir ap septiņdesmit astaiņiem, visi super draudzīgi savā starpā, mīlēti un aprūpēti. Pagājušajā vasarā Andra man piedāvāja nedēļu padzīvot pie viņas. Katrai dienai man bija darbu saraksts, un dzīve ne mirkli nelikās par grūtu vai nomācošu. Baroju dzīvniekus, staidzināju suņus, braucu ar velosipēdu uz netālo veikalu pēc produktiem, gatavoju brokastis mājiniekiem. Man bija interesanti, biju projām no Rīgas garlaicīgās ikdienas rutīnas. Pēkšņi aptvēru, ka Ugālē man nekas nesāp, ka es varu skriet un darboties bez paguruma un ka vēlos tur atgriezties atkal un atkal."
Rīgā atbraukusi, Gerda nolēma, ka atlikušās divas nedēļas līdz 1. septembrim viņa tomēr pavadīs pie Andras. Tīņa tiešumā meitene skaidro: "Man nebija vajadzīgs ne dators, ne Rīgas draugi. Dzīvnieki, Andra, viņas draugs Ivo un Lūkass bija mana sabiedrība. Tā sajūta nav aprakstāma – Rīgā es varu gulēt līdz vienpadsmitiem, pie plīts mani neviens nelaiž, jo es nosvilināšot dzīvokli. Ugālē pieceļos no rīta, visi vēl guļ, es klusiņām izlavos laukā, pabaroju dzīvniekus, virtuvē pagatavoju siera omleti, kas Andrai ļoti garšo, izvāru kafiju, un ir tāda laba sajūta – visa diena priekšā, un es gribu, lai tā diena nekad nebeigtos."
Nepārtraucu Gerdas sajūsmināto stāstījumu: "Dzīvnieki, ārstēšana, zāles, sistēmas, sūdi, man nekas neliekas grūti vai pretīgi. Reiz Andrai atveda trīs novārgušus kaķēnus. Viens drīz aizgāja tajā saulē, diviem citiem arī bija slikti, un es lūdzu ļaut man viņus turēt savā istabā. Paņēmu nevis lelles, ko var staipīt apkārt, bet dzīvnieciņus, kuriem vajadzīga mana palīdzība, un izjutu neaprakstāmu gandarījumu, kad pēc pāris dienām kaķēni no rīta koda degunā un murrāja, murrāja, jo viņiem bija labāk, viņi izveseļojās!"
Gerda dēvē Andru par supersievieti, kas ar visu tiek galā. Cilvēki Andrā ieklausās, viņa spēj iedvesmot. Gerda atzīstas: "Es Andru saucu par savu otro mammu. Neesmu nekāds spožais pusaudzis, varu būt baigā maita – ja ko negribu, nedarīšu. Ugālē tā nekad. Ja Andra ko pasaka, tad tā tam jābūt, un tā tas ir. Jau zinu, ka brīvlaiku atkal pavadīšu Ugālē. Tur es savu laiku pārdomāti sakārtoju. Anda man arī palīdz apgūt praktisko angļu valodu, Ivo ir kinologs, viņš māca apieties ar suņiem. Tur man vienmēr ir, ko darīt." Piezvanu Andrai Tomasei, un viņa saka: "Gerda kā tīnis ir ļoti īpaša. Atvērta, aktīva, atsaucīga visām iespējām, kas tiek piedāvātas. Ļoti patstāvīga, un es viņai uzticos. Daudz tādu bērnu nav."
Kādi Gerdai nākotnes plāni? Meitene ne mirkli neminstinās ar atbildi: "Vēlos redzēt karnevālu Sanpaulu, Brazīlijas džungļus un okeānu, gribu izmācīties par bērnu ķirurģi un līdzināties Bērnu slimnīcas ķirurģei Zanei Ābolai, kuru dievinu un apbrīnoju."