Samaksājam kaujas inscenējuma un daudzo citu priekšnesumu organizētājiem 27 zlotus (aptuveni 5 latus) par mašīnas un telts vietu, kas taisnā līnijā no kaujas lauka atrodas vien nepilnu 200 metru attālumā. Gaišais pilnmēness ļauj pārskatīt tuvējos pakalnus un mežus, arī karotāju nometnes. Uzslejam telti, pēc brīža jau dzeram kafiju un atceramies dažu gaidāmās kaujas dalībnieku vārdus, kas norādīti Jana Dlugoša (1415-1480) – ievērojama poļu vēsturnieka, diplomāta un katoļu hierarha – Grīnvaldes kaujas aprakstā. Viņš izstāstījis, kādi bijuši kauju vienību karogi un nosaucis vārdā to slavenos komandierus. Starp tiem ir lielās Krakovas vienības vadītājs Zindrams no Maškovicas, Zaviša Melnais no Garbovas, Skarbeks no Guriem, Pāvels Zlodzejs no Biskupicas un daudzi citi slaveni bruņinieki, kuru vārdi bijuši plaši pazīstami. Tiesa, ne gluži tādi, lai iedvestu bijību ordeņa karotājiem, kas drīzāk bijuši pārlieku pašpārliecināti par savu pārsvaru.
Tur gan nav minēts neviena Livonijas bruņinieka vārds. Tiek uzskatīts, ka Livonijas ordenim tālredzīgi izdevies izvairīties no dalības lielajā kaujā, kurā piedalījušies vairāki desmiti tūkstoši karotāju. Viļņas universitātes profesors Mečislovs Jučs, viens no pazīstamākajiem lietuviešu pētniekiem, daudzu grāmatu autors cīņai ar Vācu ordeni un atsevišķi arī par Grīnvaldes kauju, tomēr piemin vienību no Jelgavas. Par karotājiem no šīs pilsētas viņš atgādinājis savā 2009.gadā izdotajā grāmatā Grīnvaldes kauja. Iespējams, tas izdarīts ejot pa pēdām Janam Dlugošam, kurš vien norādījis, ka 47.vienība esot livonieši. Viņu karogu veidojuši trīs laukumi - augšējais – gaiši zilā, nākamais baltā un zemākais sarkanā krāsā. Latviešu viduslaiku vēstures pētnieks Andris Levāns uzskata, ka arī Dlugošs – pilnīgi fascinējoša un universāla personība - neesot bijis brīvs no dažādiem pārspīlējumiem. Iespējams, vēlmē radīt iespējami kompleksāku situāciju, viņš ievilcis arī livoniešus šajā kaujā. Tas gan nenozīmējot, ka individuāli kāds bruņinieks nevarētu atrasties starp kaujas dalībniekiem. Grīnvaldes kauja patiesi bija ievērojams tā laika notikums, kura nozīmi tikai pēc neilga laika visi sākuši apjaust. Arī Livonijā, kurai Vācu ordeņa smagā sakāve nozīmējusi turpmāku nedrošības pastiprināšanos.
Vēl pirms miega mūsu kompānijas jaunākajam biedram, otro klasi pabeigušajam Betramam izlasu fragmentu no Henrika Senkeviča romāna Krustneši: „Iedomājoties, ka pēc brīža viņiem vajadzēs cīnīties ar vāciešiem un visiem šiem slavenajiem bruņiniekiem, rūdīto Seradzes, Kšennas, Bogdanecas, Rogovas, Bžozovas, kā arī citu poļu zemju šļahtiču dzīslās sāka vārīties asinis. Vecāko vīru sejas kļuva nopietnas un skarbas, jo viņi zināja, cik smagi un briesmīgi būs jāstrādā. Turpretī jauno sirdis sāka raustīties, kā raustās saitē turēti medību suņi, ieraudzījuši tālumā meža zvēru. Vieni ciešāk sažņaudza pīķus, šķēpu un cirvju rokturus un pietupināja zirgus, it kā gatavodamies lēcienam, citiem kvēloja vaigi, daži sāka strauji elpot, it kā bruņās viņiem pēkšņi būtu kļuvis par šauru. Piedzīvojuši cīnītāji viņus mierināja, teikdami: „Tiks arī jums, nebaidieties, lai dievs tikai dod, ka nebūtu par daudz.”
No rīta pārliecināmies, ka vēsturiskās kaujas rekonstrukcijas rīkotāji ir ņēmuši vērā pagājušā gada pieredzi, kad Grīnvaldē bija ieradušies, iespējams, pat 200 tūkstoši skatītāju un jau līdz dienas vidum sāka izbeigties dzeramā un ēdamā krājumi. Šoreiz nekas tamlīdzīgs nenotika. Skatītāju bija daudz mazāk un tikt pie poļu desiņas vai Tyskie alus varēja ātri, vienīgi izvēlēties suvenīrus to plašā piedāvājuma dēļ nemaz nebija viegli. Jau līdz kaujas inscenējumam, kas sākās četros pēcpusdienā, liela daļa poļu zēnu bija ieguvuši kaut ko no bruņinieku ekipējuma. Arī Betrams, kas tika pie balta krustnešu apmetņa ar melnu krustu, zobena un bruņuķiveres.
Viena no interesantākajām vietām ir pašu dalībnieku nometne un tirgus teltis tās tuvumā. Tur nopērkamas ādas jostas un somas, dažādi apģērbi, metāla zobeni, bruņas, pavisam „īstas” ķiveres, māla kausi, un milzīga poļu kviešu maize. Grūti pateikt, vai tieši tāda tā bijusi XV gadsimtā, taču ir skaidrs, ka toreiz tāda karaspēka vajadzībām iepriekš sagādāts pēc iespējas vairāk gaļas un spēcinošas maizes. Tieši šie divi produkti arī nodrošinājusi seno karotāju spēku, jo pareizi sagatavoti, bijuši ilgi uzglabājami. Ordeņa daudzajos vezumos bijuši lieli krājumi vīna, kas bijis sagādāts uzvaras nosvinēšanai. Visticamāk, līdzi vests arī alus, kas tolaik vienkārši kalpojis par atspirdzinājumu ūdens vietā.
Baltkrievu viduslaiku vēstures entuziasts Fjodors Mihejevs brauc uz Grīnvaldi jau 13 gadus pēc kārtas, taču šogad baltkrievi ieradušies ievērojami samazinātā sastāvā. Valstij šobrīd esot radušās problēmas – „nu tā – teiksim, nelielas problēmas,” viņš saka. Mūsu saruna ir īsa, taču pēc vēstures pulciņa vadītāja Fjodora izturēšanās (viņš uzsver, ka visur apkārt taču esot čekisti) noprotams, cik lielā mērā kaimiņvalstī nākas pievaldīt mēli. Iespējams, baltkrieva neapmierinātības pamatā ir tikai Aleksandra Lukašenko ekonomiskās labklājības sagrūšana. Pērn Grīnvaldē bija ieradušies ap 600 cilvēku no Baltkrievijas, to skaitā daudzi karotāji, bet šogad tikai 9 viduslaiku karavīri – vairumam šis brauciens šogad vairs nav bijis pa kabatai. Piemēram, par vīzu vien, jāmaksā 60 eiro. „Jums vajadzētu zināt, kāda ir mūsu vēsture, kad baltkrievu zemes bija nozīmīga Lietuvas lielkņazistes daļa. Gribam, lai cilvēki zinātu mūsu vēsturi. Bet arī par to Baltkrievijas valsts varai ir savs viedoklis. Tā mēģina iegalvot, ka mūsu vēsture ir sākusies no 1945.gada, nu varbūt no 1917.gada,” stāstīja Fjodors.
Tikmēr ir pienācis pašas kaujas laiks. Atšķirībā no pagājušā gada, kad kaujas rekonstrukciju lielākā daļa skatītāju tā arī pa īstam neredzēja un priekšrocības bija tikai īpaši gariem cilvēkiem, šoreiz visi varēja labi pārskatīt kaujas lauku. Poļu aktieris, kā ik gadu, izstāsta visu notikumu gaitu un to iedzīvina bruņinieki zirgos, kājnieki ar zobeniem un šķēpiem, strēlnieki ar lokiem un krustnešu pusē karojošie lielgabalnieki. Kauja ir karsta un aizrautīga, kādā kājnieku cīniņā tiek nogāzts milzīgs skaņas pastiprinātājs. Pamazām pār ordeņa spēkiem savelkas tumši draudu mākoņi, lai gan sākumā pēc lietuviešu spēku bēgšanas, viņiem bija radusies pārliecība par drīzu uzvaru. Tuvojas kaujas noslēgums, kura Senkevičs notēlojis šādi: „Un atkal cilājās rokas, būkšķēja vāles, šķindēja izkaptis, cirta zobeni, dūra šķēpi, dragāja cirvji un āvas. Poļi gāza vāciešus kā mežu, bet viņi mira klusēdami, lieli, drūmi, neiebiedējami.”
Kauja bija beigusies, triumfēja Polijas karalis Jagalis un Lietuvas dižkunigaitis Vītauts, bet Vācu ordeņa lielmestrs Ulrihs fon Jungingens krita līdz ar daudziem citiem ievērojamiem krustnešiem.