Mājās bieži ir strīdi. Kā runāt ar otru pusi?

No more s***. All posts of this quatliy from now on

eweee

Nākamais svarīgais princips ir nebūt kategoriskam nedz spriedumos, nedz aizrādījumos. Nav jāsaka - "Nu kurš tā dara! Tu taču pat to neproti!", ja var pateikt "Vai tu nedomā, ka to izdarīt šādi būtu labāk?" vai "Pamēģini šitā". Nav jāsaka "Kas par muļķībām!", ja var pateikt "Neesmu pārliecināts" vai "Man gan liekas, ka tur ir mazliet savādāk". Lai piekoptu šādu politiku ir jābūt pacietībai, bet tas ļoti atmaksājas. Jo katram cilvēkam ir pašcieņa, kas ir īpaši vārīga situācijās, kad viņš pats saprot, ka, iespējams, kļūdās vii kaut ko nedara īsti pareizi. Tādēļ šādos brīžos ir jābūt īpaši uzmanīgam un nevis jāuzbrūk, bet gan jāparāda otram ceļi, kā viņš var iziet no situācijas nezaudējot pašcieņu. Taisni šo principu bieži ignorē sievietes, "regulējot" savus vīriešus, un tas arī ir iemesls tam, ka viņi kļūst neapmierināti un uzmet lūpu.

Galvenais princips ir nekad neatļāuties personiskus apvainojumus. Piem "muļķis", "kaza", "tu taču esi stulbs" utt. Un ja kādreiz tādi vārdi tomēr dusmās pasprūk, tad tiklīdz adrenalīna līmenis asinīs nokrītas, nekavējoties atvainoties. Otrs līdzvērtīgi svarīgs princips ir atzīt savas kļūdas. Ar cilvēku, kurs savas kļūdas neatzīst, principā nav iespējams komunicēt. Tas ir bezjēdzīgi. Diemžēl, ļoti bieži, it īpaši no sieviešu puses, ir novērojama šo pamata lietu pārkāpšana. Dažreiz tam par iemeslu ir kļūdains pieņēmums, ka ir "jāparāda mugurkauls" un "nedrīkst piekāpties", kā instrumentus izmantojot tieši otra pazemošanu un savu kļūdu neatzīšanu. Taču ir jāatceras, ka tas, ka tev strīdā paliek pēdējais vārds, nenozīmē, ka tu esi uzvarētājs. Iespējams, ka tieši tajā brīdī tu piedzīvo vienu no lielākajiem zaudējumiem savā mūža, tikai par to vēl nezini.

murgs!Jau jautaajumaa.Es aizraadu - a vecis dusmiigs. Nezinu ar ko neapmierinaatiba ir labaaka?