No otras puses, lielākā daļa savvaļas zivju ar prieku ķermenī uzkrāj dažnedažādas nepatīkamas vielas (piemēram, dzīvsudrabu un kadmiju), lai pēc tam tās nodotu cilvēkiem, savukārt zivju audzētavu zivis, kuras šķietami sniedz atbildi visām zivju cienītāja lūgšanām, kā stāsta, naski piesārņo ūdenstilpes, kurās varētu dzīvot "īstas" zivis.
omēr ir dažas vietas šajā pasaulē, kuras ļauj nezaudēt cerību, - vietas, kur zivju ēdāju un dabas aizsardzības vajadzības ir izlīdzsvarotas, lai radītu vissvētāko no svētumiem, proti, ilgstpējīgu zivsaimniecību. Vislabākā vieta šajā ziņā ir Aļaska.
Iedomājieties, cik biju priecīgs, vietējā lielveikalā ieraugot veselu lasi Wild Alaska Salmon. Saldētu, protams, un bail pat domāt, ar cik lielu kilometrāžu. Tomēr es to nopirku, iesviedu saldētavā un sāku plānot maltīti. Beidzot galdā būs kaut kas īsts!
Tā es nodomāju. Tomēr dažas dienas vēlāk, noplēsis plastikāta iepakojuma augšējo slāni, ieraudzīju cenu - Ls 4,80. Aizdomīgi maz. Ātrs sērfojums internetā apstiprināja manas aizdomas - savvaļas lasis vairumtirdzniecībā maksā aptuveni 20 latu kilogramā. Šķita, ka tas, ko es biju patiesībā nopircis, ir audzētavā audzēts lasis, kas pieder pie Alaska Wild Salmon sugas. Nedz uz iepakojuma, nedz zivi pārdevušā Igaunijas uzņēmuma mājaslapā es nevarēju atrast informāciju, no kurienes šī zivs ir nākusi. Tad nu man bija jāpieņem, ka tā augusi kaut kur pie Igaunijas krastiem.
Par spīti sarūgtinājumam, es tomēr lasi pagatavoju un maltītē dalījos ar tuvu draudzeni. Kaut arī jūtos piekrāpts, apmuļķots un maldināts, man jāsaka, ka lasim nebija ne vainas. Gaļa bija sīkstāka nekā parastajam lasim, ne pārāk sausa un ar izteiktu garšu. Es pat apsveru iespēju nopirkt to vēlreiz, tikai ar nosacījumu - ražotājiem jāievieš godīgāks iepakojums.