un 4.janvārī, kad nomedīti tika 11. Atšķirībā no cilvēku trofeju mednieku rīkotām medībām pašu lūšu ikdienišķo medību mērķis ir pusdienas. Taču arī lūsis zina, ko darīt ar saviem upuriem, kad tie būs auksti - jārok zemē. Ar domu citreiz atgriezties un turpināt pusdienas. Apraktais medījums, parasti jau stirna, no gaisa ir grūti pamanāms plēsīgiem putniem, nav arī bargā ziemā sasalis.
Lūšu medību sezona sākās 1.decembrī, ilgs līdz pat 31.martam, taču jau tagad lielākā daļa - 92 no pieļaujamā nomedīto lūšu skaita, kas šogad ir 117 - jau nomedīti, Diena uzzināja Valsts meža dienestā (VMD)
Lai neizmanto sniegu
Šogad medību limits ir lielāks nekā pērn, kad bija atļauts nomedīt 86 lūšus. Galvenais palielinājuma iemesls - lūšu mūsu zemē kļuvis vairāk. Sargājot iekārojamā eksotiskā kažoka nēsātājus, VMD šogad ieviesa jaunu kārtību - katrai virsmežniecībai noteica savu limitu, tādēļ lūšus vairs nevar medīt, kādā daudzumā un kādā rajonā vēlas.
"Agrākā pieredze liecina, ka, tā kā Latvijā dažādās vietās
medību apstākļi ir atšķirīgi, piemēram, vairāk sniega, tādēļ var
redzēt pēdas, nomedīto ir neproporcionāli daudz vienā rajonā. To
izmainījām," saka Jānis Ozoliņš, VMD medību daļas vadītāja
vietnieks, un piebilst - ja mednieki varētu medīt vairāk lūšu
atsevišķu virsmežniecību teritorijās, medību limits jau tagad,
visticamāk, būtu sasniegts. Pavasarī pēc medībām lūšu skaits
Latvijā esot vismaz robežās starp 500 un 600.
Lūsis - mednieks
Pēdējos gados lūšu skaits mūsu zemē audzis, pieaugot lūša galvenā medījuma - stirnu - skaitam. Stirnu ir vairāk, jo pēdējos gados tām ir labvēlīgi laika apstākļi - nav barga sala un sniega, audzis tām tīkamo meža izcirtumu skaits.
"Lūsis nevajā upuri, nedzenas tam pakaļ kā vilks. Tā nav viņa taktika, jo tad viņam vajadzētu labāku ožu. Stirna var ļoti tālu aizbēgt, to nepieciešams sajust pēc atstātās smaržas," raksturo Vilnis Skuja, Slīteres nacionālā parka administrācijas zoologs. Medībās lūsis visbiežāk ir kluss vērotājs - pamana upuri, tad cenšas klusām pēc iespējas tuvu piezagties tam klāt. "Redze lūsim ir izcila. Ja viņam ir vajadzīgas brilles, tad ir ļoti slikti, zāli viņš neēd," pasmaida V.Skuja.
Kad lūsis upurim piezadzies, seko lēciens, kura garumu zoologi lēš pat līdz pieciem metriem. Stirnu lūsis bez grūtībām var nogāzt zemē ar varenu ķepas sitienu. V.Skuja par lūša nagiem saka - "medījums lūša ķepai pielīp kā kamols kaķa ķepai".
Viņš atceras gadījumu Slīteres nacionālajā parkā, kad tieši līdzās dabas takai kāds parka apmeklētājs uzgājis svaigi nomedītas stirnas līķi. Acīmredzot lūsi iztraucējis. Pētnieki lūša nagu atrada nevis stirnas ādā, bet gan dziļi miesā starp ribām. Stirnas nāves cēlonis parasti ir nožņaugšana - lūsis ar zobiem cieši saspiež stirnas kaklu.
V.Skuja lasījis, ka lūši var uzbrukt arī briežu teļiem, kas par stirnām ir krietni lielāki, smagāki un izturīgāki. "Taču neviens plēsējs labprāt neuzbrūk lielam medījumam, labāk izvēlēsies mazāku vai vidēju," saka zoologs. No mazākām pusdienām lūši nesmādē zaķus un jenotsuņus.
Stirnas svars vidēji ir ap 20 kilogramiem, tādēļ lūsim medījums kalpo ne vienai vien ēdienreizei. Vairāk par kilogramu vai diviem lūsis vienā reizē apēst nevar. Tāpēc medījuma atliekas pēc pusdienām lūsis aprok zemē. Lūšiem vienīgajiem ir šādi ekonomiski apsvērumi.
Otrs kapracis lācis mēdz medījumu paslēpt, piemēram, zaru kaudzē, lai nogatavinātu gaļu, jo svaiga neiet pie sirds.
Apmēram pēc mēneša lūšiem sāksies riests, ko pavadīs cīņas par lūsenēm tēviņu vidū. Kad mātītes sirds ir iekarota, pāris kādu brīdi būs kopā, taču, līdzko klāt dzemdību laiks, māte bērnu tēvu padzen. Taču V.Skuja saka - ir ziņas, ka arī pēc padzīšanas lūšu tēviņš turpina kādu laiku nest barību pie midzeņa. Mātītei ir grūti grūtniecības laikā medīt.