Tie ir augumā vismazākie Āfrikas mūžamežu papagailīši. Aija gan pārliecināta – nešķiramie ir lieli putni mazā ķermenītī. Viņai var ticēt – ar lovebirds audzēšanu un selekciju jaunā sieviete nodarbojas jau ilgus gadus, un patlaban būrīšos vidžina turpat seši desmiti zaļspārnīšu. Augšā uzkāpt viņa mūs neaicina, jo putniem esot perēšanas laiks, lovebirds var nobīties no svešiniekiem un no zibspuldzes. Fotografēšanai Aija dažus nones lejā. Viņi ir droši un skaļi. Aija smej – cilvēkiem, kuri mīl klusumu, nešķiramos noteikti nevajag pirkt. Taisnība ir – vēlāk mājās, klausoties sarunas ierakstu diktofonā, tā vien gribas uzsaukt – ei, jūs tur, vai nevar mazliet klusāk?
Lovebirds mānija
Mīlestība uz putniem Aijai no vecmāmiņas – polietes, kuras ģimenē auga bērnu saimīte, vienmēr bija mājdzīvnieki un tika stāstīti aizraujoši stāsti par putniem. Skolas gados mamma Aijai nopirka kanārijputniņus: «Viņi bija dikti muzikāli, un es tolaik nevarēju iedomāties, ka man kādreiz patiks nešķiramie papagailīši ar līkajiem knābjiem, kuri, kā man šķita, nesmuki ķērc.»
Taču, kad Aija jau strādāja, viņa zooveikalā reiz ieraudzīja nešķiramos. Tā sākās Aijas lovebirds mānija, ar kuru viņa inficēja arī mammu. Tagad abas kopj un čubina mazos papagailīšus, kā multenītē teikts – bērnus vajag lutināt, tad izaugs labi laupītāji. Putni «ir izlutināti, pakārto mūs sev, un mēs esam laimīgas».
Par sevi Aija stāsta maz, bet par putnu krāsu dažādību, ēdienkarti, raksturu viņa stāsta ar aizrautību. Dzirdētā iespaidā es jau citām acīm skatos uz abiem nešķiramajiem, kuri, uzlidojuši uz lustras, ķīvējas, bet vēlāk, būrītī ielikti, saliek galviņas kopā un viens otru mīļi bužina. Aijā ne miņas vairs nav no agrākā priekšstata par lovebirds, viņa saka: «Kad nešķiramie nav satraukti, viņi skaisti trallina savā nodabā, rūpējas par ģimeni, taču tas ir mīts, ka, vienam putnam ejot bojā, mirst arī otrs.»
Līderis atlido ar barību
Aijai putnos patīk viss – raksturs, spalvu krāsu dažādība, emocionalitāte, pļāpīgums, komiskā ģīmīšu mīmika un savstarpējo attiecību ķīmija: «Zināšanas apguvu pamazām. Latviešu valodā par nešķiramajiem nav tikpat kā nekā, krievu valodā – dažas grāmatas. Visu informāciju ieguvu internetā angļu, franču, itāļu valodā un no pašas pieredzes. Teiksim, putni tradicionāli jānodrošina ar graudiņiem un svaigu ūdeni. Es drīz sapratu, ka papagailīšiem var dot arī dabīgo barību – ābolus, burkānus, gurķus, salātu un jauno pieneņu lapas, baltās nātres un daudz ko citu.» Aija ar gadiem uztaustīja, ka lovebirds ir ļoti darbīgi. Vasarā Aija būros ievieto zāļu pušķus. Sārtvaidžiem tā ir īsta trenažieru zāle – pušķis jāaplido, jāizķibina ārā viss garšīgais. Nerēķinoties ar laiku, šo atrakciju var skatīties un skatīties.
Man šķiet, ka putnus var atšķirt tikai pēc krāsas. Aija spurojas pretī: «Vienādu putniņu nav, kaut nezinātājam liktos, ka viņi ir līdzīgi kā ķīnieši. Katram lovebirds ir citāks ģīmītis un raksturs. Dažiem putniem esmu devusi vārdus, piemēram, Čarlīte, Pufiķītis, Bižbuks, Bekija.»
Meksikāņu seriāls
Aija nešķiramajiem veltī visu brīvo laiku: «Tas ir darbs dienas garumā. Ar šiem papagailīšiem jākomunicē pēc iespējas biežāk, un es no tā gūstu estētisku baudījumu un gandarījumu.» Viņa skaidro, ka nešķiramie ir mazi putni ar lielu pašcieņu, ļoti interesanti un komiski: «Kad pārnāku no darba un uzkāpju pie viņiem, es it kā ieeju citā pasaulē, aizmirstu visas dienas nebūšanas. Nešķiramo vidē rit nebeidzams meksikāņu seriāls. Viņi mīlējas, bet var ne pa jokam saķīvēties pat spīdīga papīrīša dēļ. Viņi nemitīgi skaidro attiecības savā starpā un ar mani. Tad noder manas zināšanas psiholoģijā par cilvēka un dzīvnieka (putna) attiecībām. Es dusmīgi saku – nekašķējieties! Viņu barā esmu līderis, kas vienmēr atlido ar barību, bet barotājam ir galvenā teikšana, un putni mani respektē. Cilvēki dažkārt prātuļo – cik tajā mazajā galviņā var būt smadzeņu? Pietiekami. Turklāt viņi ir spītīgi – ja ko sadomās, tad ies kā tanks, kamēr savu panāks.»
Mūsu ciemošanās laikā Aija ir nedaudz sabēdājusies, jo saslimis viens lovebirds. Viņš ik pa laikam atrij barību. Kā par nelaimi, mūsu izcilākā putnu daktere Māra Čavare atrodas ārzemēs, un Aijai jārod izeja pašai: «Maza putna organismā slimība attīstās strauji. Bieži esmu apslimušajam naktīm sēdējusi klāt. Manējie, kad slikti jūtas, prasās uz rokām, gaida palīdzību. Mazliet esmu iemācījusies dakterēt, varu, piemēram, iešpricēt putnam antibiotikas, kaut arī sākumā roka trīcēja – putna ķermenītis ir tik sīciņš, ja nu ieduršu sirsniņā? Veterinārārsts man parādīja, kā jārīkojas. Jāatrod izeja dažādās situācijās. Piemēram, vasarā putnus apdraud karstais un sausais laiks. Viņi ir jūtīgi uz temperatūras svārstībām, nepanes caurvēju.»
Aija ceļas agri. Rīts pirms darba aizrit, apkopjot nešķiramos. Varbūt nevajadzētu tik daudz putnu, būtu vieglāk? Aija smej: «Viens, desmit vai sešdesmit – tam vairs nav nozīmes, mēs esam viena ģimene, putni teiktu – viens skaļš, muzikāls un optimistisks bars.