Šķiet, ka vismaz viens no viņiem ir "uzķēris" tehniku. Viņš klāj uz papīra vienu krāsas kārtu pēc otras. Bērni uz grīdas ir daļa no Tate Modern politikas - neatstājiet bērnu mājās, kad nākat skatīties Rotko. Muzeji Londonā apzināti padarījuši vidi bērniem draudzīgu, lai muzeja apmeklējums būtu ģimenes kopīgs piedzīvojums, nevis vecāku uzspiests garlaicīgs pienākums.
Sākumā bija dinozauri
Mūsu ģimenes pastaigas pa Londonas muzejiem sākās ar Dabas vēstures
muzeju (Natural History Museum). Šķita, ka tā ir visdrošākā izvēle
- tur būs gana interesantu eksponātu, ko piecus gadus vecam bērnam
aplūkot, un cerams, ka muzeja darbinieki būs iecietīgi pret kustīga
puikas neapslāpējamo vajadzību ātri pārvietoties, skaļi runāt un
intensīvi žestikulēt. Tomēr nemiers tirdīja - ja nu muzejs būs vēss
un akadēmisks un ja nu diena būs sabojāta ar nebeidzamiem "kuš,
kurš!" un "neaiztiec!"? Taču bažas ātri izgaisa - grandiozajā foajē
mūs sagaidīja dinozaura skelets un simtiem skaļu bērnu, kuru
klātbūtne acīmredzami visiem šķita dabiska. Atviegloti nopūtāmies
un devāmies uz dinozauru zāli, kur varējām ar aizturētu elpu vērot
tyrannosaurus rex modeli, kurš ļoti pārliecinoši kustējās,
mirkšķināja dzeltenās acis un apdullinoši rēca. Dinozaura lelle gan
bija populārs eksponāts un uz to nācās gaidīt garā rindā. Taču
muzejs bija padomājis par to, lai rindā stāvētāji negarlaikotos, -
pa ceļam bija daudz, ko taustīt, lasīt vai aplūkot. Rindā stāvot,
uzzināju - ja tyrannosaurus rex gadījās paklupt un nokrist, tad tas
vairs nespēja piecelties, jo priekšējās ķepas bija ļoti mazas un
neattīstītas. Kas to būtu domājis.
Diena bija izcili izdevusies - no muzeja puika iznāca sajūsmināts, gardi paēdis un bruņojies ar milzīgajā suvenīru veikalā nopirkto dinozauru grāmatu, zaļu gumijas ķirzaku un krāsainu atklātnīti ar zīlīti, ko nosūtīt draudzenei Rīgā.
Dinozauru pieredzes iedvesmoti riskējām izpēti turpināt. Nākamā pietura bija Londonas Mitrāju centrs (London Wetland Centre). 42 hektāri mākslīgi izveidotu mitrāju, kas viegli aizsniedzami ar autobusu, ir tik tuvu dabai, cik nu tas metropoles apstākļos iespējams. Mitrāju apmeklēšanas dienā, kā tas Londonā mēdz gadīties, lija lēns, pūdējošs lietus, kas lika mums nožēlot, ka neesam uzvilkuši gumijas zābakus. Pastaigājuši pa mitrāju takām un pavērojuši neskaitāmos putnus, nolēmām izžāvēt drēbes iekštelpās. Nodarbju iekštelpās netrūka, bet no sausuma gan nebija ne vēsts, jo ekspozīcija bija veltīta ūdenim. Bērni varēja šaudīties ar ūdenspistolēm (ar tām bija jātrāpa mērķī, un tad no ūdens iznira kāda mitrājos dzīvojoša putna attēls), pumpēt ūdeni lielā rezervuārā, lai padzirdītu izslāpušo zemeslodi, uzbūvēt rotaļu pilsētu un pārbaudīt, vai mājiņas spēj turēties pretī pavasara plūdiem. Visi bērni bija slapji līdz ausīm, bet priecīgi un uzzinājuši kaut ko vairāk, kādēļ Zemei un tās iedzīvotājiem vajadzīgs ūdens un kādēļ, pucējot zobus, būtu vēlams aizgriezt krānu.
Māksla un šķēres
Mūsu muzeju saraksts kļuva arvien garāks - ar upes tramvaju aizbraucām uz kuģniecības muzeju Griničā, kur varēja izložņāt vecu kuģu modeļus, aizgājām uz kustīgo bilžu muzeju, kur bija iespēja izsekot filmu evolūcijai, sākot ar ēnām aiz palaga un beidzot ar Holivudu. Viss šķita liecinām, ka bērni muzejos ir gaidīti, ka muzeju politika ļauj bērniem ar spēlēm apgūt ko jaunu, vienlaikus ļaujot vecākiem netraucēti baudīt to, kas interesē viņus, un iracionālajām bailēm no šņācošām "muzeja tantiņām" nav nekāda pamata. Tomēr ar modernās mākslas muzeja Tate Modern apmeklējumu mēs vilcinājāmies. Vai tiešām bērns būs gaidīts arī tur?
Kad Tate Modern tika atklāta Marka Rotko izstāde, vilinājumam to apmeklēt vairs nebija iespējams pretoties. Saņēmāmies, internetā nopirkām biļetes un pa vēju appūsto tiltiņu devāmies pāri Temzai uz monumentālo ķieģeļu ēku, kas iepriekšējā dzīvē ir bijusi elektrostacija. Un, protams, ienākuši muzeja plašajā foajē, atklājām, ka bērnu, kas atnākuši skatīties moderno mākslu, nebūt nav mazāk par bērniem, kurus savulaik satikām dinozauru zālē.
Bērnus var sastapt gan pastāvīgās ekspozīcijas zālēs, kurās ieeja ir par brīvu, gan izstādēs, par kurām jāmaksā. Viņi sēž gaiteņos pie interaktīvajiem izglītojošajiem ekrāniem, sūc piena kokteiļus un ēd šokolādes kēksus kafejnīcā ar skatu uz Temzu vai pulcējas ģimenes zonā UBS Openings: Family Zone, kurā var darboties vēl brīvāk - taisīt no krāsaina kartona popārta cepures vai gleznu rāmīšus, veidot skulptūras no ziepēm, spēlēt spēles, krāsot un lasīt.
Nupat Tate Modern atklāta Gustava Kluča paaudzes Krievijas avangarda mākslinieku izstāde. Esmu par to jau ieminējusies dēlam. Par viņa reakciju man nebija jāuztraucas. "Uz muzeju? Urā!"