Ne jau partneru skaits ir galvenais, bet gan pozitīvo jūtu kvalitāte

Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk saprotu, kas ir mīlestība...Man tā pašlaik ir rūpes par dzīvesbiedru, par viņa veselību, pašsajūtu, garastāvokli, par to, ko viņš vēlas vai nē, par viņa domām, emocijām, spriedumiem par dažādām lietām...Jā, bērniem ir patīkami, ka viņiem ir abi vecāki, kas kopā visu mūžu un citu laulību nav bijis. Arī mūsu vecāki bija līdzīgi, kau gan nez vai bija tas lielais, skaistais vārds mīlestība. Bija kopēja dzīve gan lielās lietās, gan sīkumos. Visiem mums bija arī katram sava, personīgā dzīve, par kuru kāds cits zināja tieši tik daudz, cik vēlējāmies paši. Tas nebija daudz. Bet mīlestība- tie bija daži laimes mirkļi - īsi un spilgti, bet vai ar savu dzīvesbiedru? Ne vienmēr...Toties izpalika šķiršanās, šoks bērniem, šoks sev, radiem un draugiem. Tā ir laime, zinu to noteikti.Tā ir arī cieņa no bērnu puses, kas ir vissvarīgāk, bet arī no radu un draugu puses. Tā ir sajūta, kad dari un ej viens, bet ka viens neesi. Tā ir iespēja aiziet divatā, lai arī reti, jo intereses nesakrīt. Galu galā tā ir sadošanās rokās, jo uz ielas ir ledus, un slīd...Bet faktiski tā ir divu pilnīgi pretēju uzskatu cilvēku dzīvošana blakus viens otram, dažreiz arī sadzīvošana, bet ne bieži...

Dārgā Dace, novēlu jums piedzīvot Rudeni, Ziemu, tad atkal Pavasari, tad Vasaru savās attiecībās, lai saprastu, ka skaisti (tai skaitā ar jūtu atsalumu un atakal uzplaukumu) var nodzīvot kopā 30, 40 un pat 50 gadu laulību. Laulība nav Puķu pods, bet gan Dārzs, kurā ir daudz darba. Diemžēl puķu podus ir vieglāk nomainīt nekā dārzu...

Ne jau partneru skaits ir galvenais, bet gan pozitīvo jūtu kvalitāte ------------------------------------------------ ------------------ Penterējuma krecelētājai gan skaits bijis galvenais- kas tik nav pārgājis ...