Visi dzīvo pa visurieni
Dzīvoklis nav liels - divas istabas, virtuvīte un vannasistaba/tualete, bet piesātināts ar detaļām, kas labi raksturo saimniekus - grāmatas, fotogrāfijas, senatnīgas mēbeles un, protams, arī mazās meitiņas Katrīnas rotaļlietas. Dzīvoklī telpas nav nodalītas - visi dzīvo pa visurieni, kur katrs grib.
Ievācoties šeit, aktieri divus gadus dzīvoja, neremontējot telpas. Tobrīd tas nemaz neesot bijis vajadzīgs. Kad vēl nebija meitas, viņi dzīvoja tikai vienā istabā, jo nebija naudas remontam, taču pēdējos četrus gadus tiek izmantots viss dzīvoklis. Šā brīža remonts un iekārtojums ir pašu saimnieku darbs. Pat Krišjāņa vecmāmiņas kumode tika atjaunota paša spēkiem - pusotru gadu lēnām pa centimetram viņš rūpīgi pie tās strādāja. Tagad tā ir gan greznuma, gan arī funkcionāls priekšmets, kurā tiek glabātas bērna drēbes. Lielākais dekorators mājās esot Kate - dažas sienas tika atstātas brīvas, viegli pieejamas meitas radošām darbībām, zīmējumiem.
Remonta stāvoklis dzīvoklī esot nepārtraukti. Ik pa brīdim Ieva un Krišjānis izdomā ko jaunu. Piemēram, nesen vienā istabā grīda tika nokrāsota oranžā krāsā. Taču tiklīdz gatava viena lieta, tā sabrūk kas cits. Piemēram, pirms neilga laika kaimiņš applūdināja griestus virs kumodes, tāpēc nācās to atbīdīt nost, lai mirums nesabojā grezno mēbeli. Ideju un ieceru aktieriem esot daudz, bet laika un līdzekļu trūkuma dēļ diezgan maz no tām tiek realizēts: "Ir izdomāts, ka virtuvē pie sienas būs lampiņas, tās jau ir nopirktas, bet pietrūkst laika to visu pielikt. Mūs pastāvīgi pieviļ elektriķis, bet pašiem nav instrumentu - esam tādi diezgan neinstrumenalizēti cilvēki."
Senatnīgums un košās krāsas
Ievu vienmēr fascinējušas senatnīgās lietas, savukārt Krišjānis savulaik ir mācījies Vēstures fakultātē. Ievai patīk, ja mājās ir maz lietu: "Gribētos, lai ir tukša istaba, gulta un vairāk nekas. Pat ne gulta, bet vienkārši matracis. Jo mazāk, jo labāk. Taču, tā kā ir mazs bērns, tad nevar izvairīties no tā, ka mantas ir pa visu istabu."
Ir doma par lielākas dzīves telpas iegādi, jo šī vieta ģimenei ar bērnu esot pārāk maza. Blakus kaimiņi pārdod dzīvokli, tāpēc ir vēlēšanās to nopirkt un apvienot ar pašreizējo, taču uzsistās cenas dēļ mākslinieki nespēj to pavilkt. Ja tomēr izdosies, tad viņi lūgs palīdzību un konsultācijas dizaina veidošanā saviem draugiem Varim Siliņam un Zigrīdai Atālei. Pašlaik dzīvoklis ir gaišos toņos, bet Ievai gribētos telpas padarīt krāsainākas, iespējams ar ģeometriskām figūrām, rakstiem, ziediem, elementiem, ornamentiem.
Kaut arī dzīvoklī tik tiešām vietas nav daudz, Ieva atzīst, ka tā ir vieta, kur viņa jūtas vislabāk. Atceroties dzīvi teātra dienesta viesnīcā, viņi pieļauj domu - ja toreiz nebūtu nopirkuši šo dzīvokli, iespējams, arī ģimene nebūtu saglabājusies. Ģimenei ar bērniem kopmītnēs ir pārāk sarežģīti - viena istabiņa, kopīga virtuve, duša un tualete.
Neslīpēti vecmāmiņas dzintari uz kumodes, nu jau mirušā abu aktieru laba drauga scenogrāfa Kārļa Freiberga veidotās fotogrāfijas, Gustava Klimta gleznu reprodukcijas - šīs ir tikai dažas dzīvokļa saimnieku sirdīm tuvas lietas. Šķiet, ka telpu veido ne tik daudz sienas, mēbeles un krāsas, bet drīzāk šo mazo detaļu iekšējā dzīve un nozīmība.