1967. gads. Seržs Gensbūrs strādā ar tādām slavenībām kā Žiljeta Greko un Fransuāza Ardī, bet viņa sacerētā dziesma pirms pāris gadiem pat uzvarējusi Eirovīzijas konkursā. Toties paša Serža ieraksti nevar lepoties ar panākumiem. Ārpus Francijas viņa vārds ir svešs, un arī franču prese biežāk apspriež viņa mīlas dēkas, nevis mūziku. Un tad viņš satiek tālaika slavenāko skaistuli...
Iniciāļi B.B. un citas dīvas
Serža jaunā aizraušanās bija superpopulārā kinoaktrise Brižita Bardo. Taču uz vienu no pirmajiem randiņiem komponists ieradās piedzēries, un tikšanās izvērtās katastrofā. Seržs baidījās, ka visu sabojājis, bet Bardo pieprasīja, lai viņš savu vainu izpērk ar “skaistāko mīlasdziesmu, ko var iztēloties”. Gensbūrs uzrakstīja divas. Viena bija Bonnie and Clyde – muzikāls stāsts par leģendārajiem amerikāņu gangsteriem un mīlētājiem, kas Brižitas un Serža dueta izpildījumā kļuva par franču popmūzikas klasiku. Otrās liktenis bija sarežģītāks, bet panākumi – daudzkārt lielāki.
Liegā elektroērģeļu motīvā veidota melodija, dobjas vīrieša balss čuksti un smagi sievietes elpas vilcieni, kas pāraug baudpilnās elsās – Je t’aime... moi non plus ir eleganti erotiska provokācija. Dziesma vēl nebija izskanējusi publiski, kad avīzes jau rakstīja – tas esot dokumentāls guļamistabas ieraksts, kas klausītāju padara par divu cilvēku mīlas akta liecinieku. Tas saniknoja Bardo vīru Ginteru Zaksu, un drīz presē parādījās ziņa: “Saniknotais Zakss pieprasa dziesmas atsaukumu.” Kaut gan abu laulība bija uz izjukšanas robežas, Brižita vairījās no skandāla un lūdza Seržu sensacionālo ierakstu nepubliskot.
Būdams džentlmenis, komponists mūzas lūgumu respektēja un meklēja citu dueta partneri. Tika uzrunātas aktrises Valērija Legrānža un Mireija Dārka, kā arī Marianna Feitfula, blonda angliete ar meitenīgi dzidru soprānu. “Ha, viņš to piedāvāja visām,” atceras Feitfula. “Taču es nezinu, kādēļ atteicu. Laikam jau pašai par sirdssāpēm jāatzīst, ka biju zaudējusi galvu savās jaunajās attiecībās ar Miku Džegeru, kuram tas nebūtu paticis. Varbūt biju pārāk jauna un apjukusi. Bet es gribētu, kaut būtu to paveikusi.”
Birkinas greizsirdība
Filmējoties filmā Slogan, Seržs iepazinās ar Džeinu Birkinu. Jaunā angļu aktrise par šādu mūziķi nebija pat dzirdējusi un satraukumā viņu uzrunāja kā Burginjona kungu. Seržs pret meiteni – Džeina bija 19 gadu jaunāka – izturējās augstprātīgi, līdz sākotnējais vēsums pārauga kaislībā, kas abus padarīja par vienu no populārākajiem pāriem Francijā. Taču aicinājumu ieskaņot jaunu Je t’aime... versiju Birkina vispirms noraidīja, jo bija dzirdējusi veco ierakstu ar Bardo: “Tas bija pārāk iespaidīgs, un mani māca greizsirdība.” Kad Džeina tomēr piekrita, arī tas notika greizsirdības dēļ – viņa negribēja, ka Seržs dziesmu izpilda ar kādu citu. Ieraksts tapa Londonā, un Džeina tajā dziedāja ievērojami augstāk par savu dabisko balss reģistru – Seržam patika, ka viņas jau tā jaunavīgā balss kļūst vēl trauslāka un “nevainīgāka”, gandrīz kā kora zēnam. Tiklīdz darbs studijā bija pabeigts, abi atgriezās Parīzē. Birkina: “Mēs dzīvojām tajā viesnīcā, kur nomira Oskars Vailds. Vīna pagrabā viņiem bija restorāns, un Seržs nespēja atturēties, tur neuzlicis Je t’aime... Naži un dakšiņas piepeši sastinga gaisā. Neviens neēda. Seržs saprata: “Manuprāt, mums ir hits.””
Cenzūras nopelns
Arī Gensbūra izdevējs nešaubījās, ka d
iesmu gaida lieli panākumi, taču paredzēja sarežģījumus jutekliskā skanējuma dēļ. Viņš pat esot teicis, ka ir gatavs iet cietumā, bet labāk to darīšot lielās plates, nevis singla dēļ – tāpēc vajadzētu sacerēt vēl desmit līdzīgas dziesmas. Je t’aime... tika laista klajā 1969. gadā, un uz franču izdevuma vāciņa bija uzraksts Tikai no 21 gada vecuma.
Bažas izrādījās pamatotas. Lai gan sešdesmitos gadus pieņemts uzskatīt par brīvdomības desmitgadi, Eiropā joprojām valdīja stingras morāles normas. Vatikāns dziesmu novērtēja kā nepiedienīgu. Sekoja aizliegums Itālijā, kur izdevējkompānijas direktors saņēma naudas sodu un nosacītu divu mēnešu ieslodzījumu. Turpmāk singls šeit nonāca kontrabandas ceļā, maskēts kā Marijas Kallasas plate. Dziesma tika aizliegta arī Spānijā un pat liberālajā Zviedrijā. Anglijā to atteicās pārraidīt BBC – ietekmīgākais radio valstī. Reaģējot uz oficiālo boikotu, Je t’aime... uzšāvās līdz otrajai vietai pārdotāko singlu topā un būtu sasniegusi arī virsotni, taču pēdējā brīdī izdevēji to atsauca no veikaliem. Tūlīt pat parādījās tās instrumentālā versija grupas Sounds Nice izpildījumā. Pēc pāris mēnešiem, kad Je t’aime... izdeva cita kompānija, tā kļuva par pirmo svešvalodā dziedāto hitu numur viens Lielbritānijas tirgus vēsturē. Šķita – jo stiprāks ir varas aprindu nosodījums, jo dziesma kļūst populārāka.
Pāri valodu un laiku robežām
Birkinas māte aktrise Džūdija Kempbela, vaicāta par meitas dziesmu, atbildēja: “Mēs ar vīru nesaprotam vārdus, bet melodija mums šķiet ļoti jauka.” Gensbūram raksturīgo paradoksu, cinisma un poētisma pilno tekstu nesaprata lielākā daļa klausītāju ārpus Francijas, tomēr dziesmas pievilcībai nebija robežu. Reiz, britu karaļnama delegācijai ierodoties Karību salās, vietējais pūtēju orķestris lidostā atskaņoja vienīgās muzikantiem zināmās “angļu” dziesmas – oficiālo himnu God Save the Queen un Je t’aime... Šis nostāsts Seržu esot milzīgi iepriecinājis. Droši vien ne mazāk viņš priecātos, dzirdot Džeinas teikto, ka Anglijā taksometru šoferi joprojām ir šokā, uzzinot, ka viņa bijusi tā meitene, kas reiz dziedājusi Je t’aime… moi non plus: “Viens man pat teica – es, tai platei skanot, tiku pie trim bērniem.”
Taču toreiz 41 gada vecumā Seržs beidzot bija ticis gan pie sava lielā hita, gan arī lielās mīlestības. Ar Birkinu viņi bija kopā 13 gadu, kuru laikā pasaulē nāca abu meita, kinoaktrise un režisore Šarlote Gensbūra. Un Džeina ir aktīva Serža mūzikas popularizētāja arī tagad, kad pagājis daudz gadu kopš viņa nāves. Abu slavenākā kopdziesma sen zaudējusi skandalozo auru, toties visā pasaulē joprojām asociējas ar franču eleganci, saulainu romantiku un nebeidzamu prieku par dzīvi.
Stāsti, kas jāzina – žurnālā Leģendas.
Visizdevīgāk abonēt: ekiosks.lv