Ir beidzies viens no maniem lieliskākajiem atvaļinājumiem, kura laikā nepilnās 7 dienās esmu noskrējis apmēram 315 kilometrus gar jūras krastu no Nidas pie Lietuvas robežas līdz Bērzciemam pirms Engures. Šo posmu esmu fotogrāfējis, apbrīnojis un baudījis Latvijas piekrastes skaistumu, kā arī dalījies ar saviem iespaidiem. Pēdas locītavas saišu iekaisums traucēja skrējienu turpināt līdz Ainažiem, taču atlikušos 180 kilometrus plānoju noskriet un fotografēt nākošgad vasarā.
Kā jau rakstīju agrāk, skrējiena ideja man radās pavasarī, domājot par iedvesmojošiem personīgajiem mērķiem, kas šajā sarežģītajā laikā katram ir ļoti nozīmīgi. Kad mums tie ir, rodas daudz lielāka enerģija pārvarēt ikdienas šķēršļus. Ļoti priecāšos, ja šis skrējiens kaut mazliet kādu no jums būs iedvesmojis un varbūt pat rosinās apceļot Latvijas piekrasti vai padomāt par saviem mērķiem, kas, no rīta pieceļoties, dienai piešķir papildu jēgu.
Kopš gatavošanās sākuma, esmu sērfojis tikai uz pozitīvisma viļņa. To nodrošināja līdzcilvēku atbalsts un laba vēlējumi. Protams, arī jūsu, Diena.lv lasītāju. Par to jums visiem paldies!
Liela viļņa un stāvkrasta augstuma paldies brālim un maniem vecākiem par nedalīto uzmanību un pašaizliedzīgām rūpēm; draugiem par atbalstu, līdzi jušanu un uzmundrinājumu; trenerim Romānam Melderim par sporta filozofiju, padomiem un sabalansēto treniņprogrammu; Dienas Mediju sabiedrisko attiecību daļas, kā arī portāla Diena.lv darbiniekiem par profesionalitāti un nozīmīgu vērtību uzturēšanu (īpaši Annai un Antrai); Adidas Baltics par daudz ērtāku un psiholoģiski pārliecinošāku skrējienu (īpaši Jurģim); veikala Maratons darbiniekiem par izglītošanu un rūpēm par enerģijas uzturēšanu (īpaši Gatim); "Pūķuraga" atpūtas kompleksa Papē saimniekiem, Kraftu ģimenei, Užavas viesu nama "Auseklītis" darbiniecēm Andai un Sarmītei, Tūtānu ģimenei, kā arī "Miķeļbākas" kempinga saimniekiem un Siliņu ģimenei par lielisko viesmīlību un jaukajām naktsmājām.
Dažas atziņas, novērojumi, un jautri notikumi
1. "Garša" parādās, kad personīgais mērķis robežojas ar sapņiem vai neiespējamo. Reizi 5 - 10 gados katrs sev to varētu uzdāvināt.
2. Kad ar patiesu degsmi darām kaut ko interesantu, apkārtējie ir gatavi palīdzēt un atbalstīt daudz lielākā mērā, nekā sākumā esam iedomājušies, un šis atbalsts ir nenovērtējami pozitīvs.
3. Skaistums slēpjas detaļās, bet nevajag daudz, lai to pamanītu. Jūras piekraste Latvijā ir tik dažāda un magnetizējoša, ka noteikti ir vērts to apceļot un tajā pavadīt vairāk laika. Turklāt, nav tālu jābrauc. Īpaši saviļņo upju ietekas jūrā, zvejnieku laivas un vecie moli, gājputni uz akmeņiem, vietas, kur lieljūrā smagi un skaļi krīt viļņi; vietas, kur smiltis mijas ar akmeņiem un gliemežvākiem, kur platā pludmale pārtop šaurā takā vai meldriem aizaugušā briksnājā, kur stāvkrasts ar krītošām priedēm pārtop ar zāli apaugušās zemās kāpās. Tās ir tikai dažas šī skrējiena laikā pamanītās un pozitīvām emocijām apvītās nianses.
4. Cilvēkiem patīk pludmalē atstāt zīmes. Tās var būt jebkas. Uzraksts smiltīs, kopā salikti un zemē iesprausti veci koki vai to zari, smilšu pilis, mazi akmeņu krāvumi, vieglas konstrukcijas pirtis ar akmeņu krāsni, atpakaļceļa vai apdzīvotas vietas marķējumi. Šīm zīmēm reti ir ilgāks mūžs, bet mums laikam ir svarīgi, lai tās kāds pamana.
5. Latvijā joprojām jūrā zvejo arī nelielās laivās. Un tas ir labi. Tās pēc zvejas ar rokām, vinčām vai traktoriem izvelk krastā. Kad pludmalē redzi laivas un traktorus, jūties labāk, skriet kļūst vieglāk. Apbrīnojami.
6. Pat salīdzinoši nomaļās vietās pie jūras var sastapt cilvēkus. Viņi izskatās ļoti atšķirīgi no pilsētā satiktiem cilvēkiem. Viņi izskatās tādi mierīgi, līdzsvaroti un pozitīvāk noskaņoti.
7. Atklātās jūras skarbums pievelk. Ar zālēm apaugušas kāpas, aiz kurām nevar redzēt kokus, krītošo viļņu troksnī atgādina okeāna krastu. Stāvkrastu posms, savukārt, ir daudz garāks, nekā šķiet. Tajā uz jūru jāskatās no augšas. Vēlams, kādu laiku mierīgi pasēžot. Un starp citu, pārsteidzoši daudz ir vietu, kur jūras krastā ir soliņi. Pie Irbes ietekas ir pat dīvāns.
8. Retrospektīvi atsaucot atmiņā, 315km posmā jūras krastā pamanīju apmēram 30 dažādus izskalotus apavus, 30 soliņus, 30 smago automašīnu riepas, 30 koka paletes, 15 dažādas krāsas zivju kastes, 15 dažāda izmēra dzintarus,30 vairāk vai mazāk atjautīgas cilvēku atstātas zīmes, vismaz 15 vecos molus, 5 krāsainas teltis kāpās, 7 automašīnas, no kurām, iespējams, visām bija atļaujas izbraukt pludmalē, 15 stilīgas koka trepes stāvkrastu pārvarēšanai, 2 pirtis, degošu mucu grila vajadzībām, 2x 30 zvejnieku laivas un 15 suņus. (Te nu gan ir jāpasmaida...)
9. Cilvēkiem, kas nav profesionāli sportisti, sportiskos mērķus ir lietderīgi kombinēt ar citiem personiskiem mērķiem. Galvenais, lai sportiskie mērķi nedominē un nekaitē veselībai. Sportot var viegli un ar prieku.
10. Pirms nozīmīgiem pasākumiem nav veselīgi uzturēties kondicionētās telpās. Iepriekšējā dienā pirms starta man bija paaugstināta temperatūra, iesnas un ar to saistīta neliela panika.
11. Ja līdzi paņemti tikai elektroniskie svari, un nepieciešams nosvērties, bet apkārt tikai pļava, jāsveras uz automašīnas jumta.
12. Ja viss apēstais "izkūp" organismā un lielas slodzes laikā svars gandrīz netiek zaudēts, satraukumam nav pamata. Ēdu un dzēru daudz, ļoti daudz. Dienā izdzēru apmēram 4-6 litrus visdažādāko dzērienu. Sākot ar kafiju, sporta dzērieniem, kolu, sīrupa ūdeni un beidzot ar kādu glāzi tumšā alus. Ēdu vismaz trīs reizes vairāk, kā ikdienā. Dažādas putras, rīsus, makaronus, kartupeļus, omleti, vistas gaļu, zivis, dārzeņus, picu, zupas, u.t.t. Brīžiem šķita, ka neko citu nedaru, kā tikai skrienu, ēdu un guļu.
13. Ja dienas vidū jāguļ, ļoti noder 3. pakāpes trokšņu slāpētāju austiņas un uzlika acīm.
14. Sporta apģērbam ir jābūt ne tikai perfekti ērtam un funkcionālam, bet arī iedvesmojošam. Jau vairākus gadus fanoju par Adidas, un kārtējo reiz pārliecinājos, ka sporta apģērbs un apavi, kas tev patīk, liek justies daudz labāk. Un starp citu, naktsmājās kritiskākais serviss izrādījās veļasmašīna.
15. Skrējiens organizatoriski bija daudz sarežģītāks, nekā domāju sākumā. Bez brāļa, tēva un draugu nemitīgas klātbūtnes maiņas kārtībā pavadošajā automašīnā skrējiens nebūtu iespējams. Tomēr tik un tā ļoti pietrūka laika mierīgām rīta pastaigām un jogai jūras krastā, grāmatas lasīšanai, sarunām ar apkārtējiem par dzīvi, dienasgrāmatas rakstīšanai un fotogrāfiju izvēlei. Naktīs bija grūti izgulēties, jo bieži pamodos.
16. Liekās līdzi paņemtās mantas: pūķošanas inventārs, grāmatas un ūdensizturīgs videokameras futlāris zemūdens filmēšanai.
17. Pārsteidzošākās līdzi paņemtās mantas: masāžas galds, sulu spiede.
18. Jāsargā kājas. Mazas brūces var sataisīt lielas nepatikšanas.
19. Ja kāds piedāvā medmāsu ar rokudzelžiem, tas ne vienmēr nozīmē to, ko sākumā gribētos. Reizēm tas nozīmē tikai to, ka ārsts uzstāj uz tūlītēju hospitalizāciju.
20. Dzīve ir brīnums.
Uz tikšanos nākošgad vasarā, skrējiena otrajā posmā Bērzciems - Ainaži. Pēc tam arī tiks apkopotas visas piekrastes fotogrāfijas.
Un vēlreiz liels paldies visiem, kas sekoja skrējiena gaitai, juta līdzi un rakstīja uzmundrinošus komentārus!