Malta prot pārsteigt, pati to negribot un par to nedomājot. Tā ir valsts, kur nojaukt vienus stereotipus un radīt nākamos. Sala, kur doties pārgājienā pa klintīm no rīta, pēcpusdienā cepināties saulē pludmalē ar zelta smiltīm, bet vakarā atgriezties pagātnē viduslaikos un domāt, ka laiks ir apstājies.
Pavisam nopietni — lai arī teritorijas ziņā Malta ir tikai dažus kvadrātkilometrus lielāka nekā Rīgas rajons un tās iedzīvotāju skaits ir pat vairāk nekā divas reizes mazāks par rīdzinieku skaitu, tomēr Malta sevī ietver it visu — elpu aizraujošus dabas skatus, vēsturiskas celtnes un pieminekļus, aktīvu naktsdzīvi un sensenas tradīcijas. To atzīst arī paši maltieši, sakot, ka, ja tiek meklēta sena vēsture, karsta saule un vēl karstāka naktsdzīve, tad tieši Malta ir vieta, uz kurieni doties.
Pēc oficiālām aplēsēm, Maltā mīt 400 tūkstoši iedzīvotāju, bet cauru gadu viņu skaitu papildina tūkstošiem tūristu. Viņi zina, ka sala neliks vilties!
No fenkatas līdz pastizzi
Taisnība ir gan tiem caurskrējējiem, kas apgalvo, ka Maltu var
apskatīt pāris dienu laikā, gan tiem atpūtniekiem, kuriem vajadzīga
visa nedēļa uz salas, gan arī tiem, kuriem pat mēnesis šķiet par
mazu Maltas atgūšanai. Lai arī teritorijas ziņā neliela, tomēr
Malta ir apbrīnojami daudzveidīga un bagātīga valsts, kur ikkatrs
nostūris, ciems un apskates objekts ir pieminēšanas un redzēšanas
vērts.
Tas tik tiešām nav pārspīlēts — var doties kā tūrists apskatīt slaveno Azūra logu, seno galvaspilsētu Mdinu, jauniešu iecienīto Zilo lagūnu un džentlmeņu galvaspilsētu Valletu un būt pārsteigts par it visu, ko redzi.
Bet var arī atpūsties tā, kā to dara paši maltieši — doties uz fenkatu (vakariņām, kurās ēsta tiek pārsvarā truša gaļa) Mdžarā (Mgarr), dejot līdz pieciem rītā Pačevillē, kopā ar draugiem noīrēt mājiņu Goco salā uz visu nedēļas nogali un vasaras laikā vai ikkatru nedēļas nogali svinēt tipiskos Maltas svēto svētkus gandrīz katrā ciematā. Var pieteikties viesnīcā uz ekskursijām kopā ar gidu un mikroautobusā apceļot salu, apskatot ievērojamākos objektus, bet var arī izmēģināt savus spēkus sabiedriskajā transportā, samaksājot nieka 0,47 eiro par vienu braucienu un domājot, kāpēc gan autobusiem vispār nav durvju? Var aizklīst uz Sliemas promenādi un tūristu pilnā kafejnīcā vai restorānā baudīt pusdienas, bet var arī nopirkt kioskā ceptus rīsus vai pastizzi (tipiska maltiešu sāļā bulciņa ar siera vai zirņu pildījumu) un baudīt tos, sēžot uz soliņa turpat promenādē un vērojot jūras līci. Izvēles iespējas ir visdažādākās.
Viņi neceļo un ir patrioti
Paši maltieši no piedāvātajiem variantiem noteikti izvēlētos otros
un, kad viņiem lūgtu pastāstīt ko vairāk, iegrimtu ilgās diskusijās
un sarunās par Maltu. Tāpat kā latvieši, viņi nereti mēdz minēt
savas valsts mīnusus un negatīvās puses, tomēr tajā pašā laikā ir
savas valsts patrioti un atzīst, ka nespētu pamest valsti un dzīvot
kur citur. Arī tie, kuri tomēr par savām mājvietām izvēlējušies
kādu citu valsti, vienmēr neaizmirst uzsvērt, ka viņi nu gan nav
tipiski maltieši.
Tipisks maltietis/maltiete? Skolā mācās angliski, bet starpbrīžos ar draugiem un mājās ar vecākiem runā maltiešu valodā, mašīnu un autovadītāja tiesības iegūst drīz pēc pilngadības sasniegšanas, sesijas laikā augstskolā mācās kā traks jau vairākas nedēļas iepriekš, bet vasaras brīvlaikā piestrādā par angļu valodas skolotāju ārzemniekiem kādā no valodu skolām, kuras Maltā nav mazums. Neceļo. Dzīvo kopā ar vecākiem, līdz aptuveni 26—29 gadu vecumam apprecas un kopā ar sievu pārvācas uz savu dzīvokli vai māju. Daudz sola un runā (it īpaši par politiku), bet pusi no tā vēlāk aizmirst, vienmēr kavē, svētdienas rītā kopā ar ģimeni iet uz baznīcu un futbolā jūt līdzi Lielbritānijai vai Itālijai — bet ne Maltai. Relaksēts, draudzīgs, atsaucīgs un izpalīdzīgs pret visiem, bet līdz noteiktam līmenim. Angliski runā gandrīz perfekti, bet ar izteiktu maltiešu akcentu, bieži vien brīvi pārvalda arī itāļu valodu, ko iemācījies, skatoties itāļu TV kanālus. Izskata ziņā nedaudz apvēlies, augumā aptuveni 170 cm un ar tumšiem matiem.
Grazzi hafna jeb paldies!
Cik gan dažāda ir Malta, tikpat dažāda ir arī viņu valoda. Veicot
aptauju draugu vidū, var pārliecināties, cik gan maz citu valstu
iedzīvotāji zina par Maltas oficiālo valodu — vieniem šķita, ka tā
ir itāļu, otri saka angļu, bet vēl trešajiem nav ne jausmas.
Patiesība gan ir gluži cita — kā bijušajā britu kolonijā, oficiālā
valoda Maltā ir angļu, bet tai klāt kā otra oficiālā valsts valoda
lepni stāv arī maltiešu valoda.
Maltiešu jaunieši, stāstot ārzemju studentiem par savu valodu, lepni rāda piemēru ar mikseri — ielejam 60 procentus semītu valodas, 30 procentus itāļu, 10 procentu angļu un tad sakratām. Sakratīšanas rezultātā rodas maltiešu valoda, kas ir vienīgā valodu Eiropā, tik ļoti līdzīga arābu valstīm. Aizbraucot uz Lībiju, Ēģipti vai kādu citu arābu valsti pavisam netālu un runājot lēnā maltiešu valodā, saprasties ar arābiem var! Un par šo miksli, kurā runā tik maza daļa pasaules un Eiropas iedzīvotāju, maltieši ir tikpat lepni kā mēs par latviešu valodu, tāpēc sarunājoties labprāt izmanto tieši to, nevis uzspiesto angļu valodu.
Izņēmums ir tie maltieši, kuros rit britu asinis — un tādu nav mazums, jo patiesībā gandrīz vai katra maltieša senči ir nākuši no Lielbritānijas, Itālijas vai vēl kādas valsts, kas senā vai ne tik senā pagātnē iekarojusi Maltu. Tad nu bērni, kuriem viens no vecākiem, piemēram, ir brits, mājās joprojām runā angliski, nevis maltiešu valodā un, arī runājot ar draugiem, labāk izvēlas runāt angliski, jo maltiešu valoda tā nedaudz pieklibo.
Lai gan var šķist, ka daži maltieši izskatās līdzīgi turkiem, to labāk viņu klātbūtnē nepieminēt, ja vien nav vēlēšanās iegrimt vairāku stundu asā diskusijā par Maltas vēsturi un turku vēlēšanos to iekarot — tas ir viņu lepnuma avots, uzsverot, ka lielais Ataturka karaspēks nespēja iekarot Maltas salas, bet tik un tā joprojām neieredzot turkus.
Mazā māsa Goco
Bet to visu tūrists, pirmo reizi atbraucot uz Maltu, var palaist
garām. Tiek ievērots gluži kas cits — fakts, ka sestdienās aptiekas
strādā tikai līdz pusdienlaikam, bet svētdienās nestrādā vispār, ka
atrast darbdienā pēc plkst. 20 un svētdienā jebkurā laikā atvērtu
pārtikas veikalu ir brīnums, ka sabiedriskais transports reti kursē
pēc saraksta un neviens par to nenervozē, ka salas dienvidaustrumu
daļa ir daudz vairāk apdzīvota un apbūvēta nekā rietumu piekraste
un ka patiesībā Malta sastāv no septiņām salām, lai gan apdzīvotas
no tām ir tikai trīs — galvenā sala Malta, Goco (Gozo) un Komino
(Comino).
Tāpat kā Latvijā dažkārt var dzirdēt jokus par pilsētniekiem un lauciniekiem, tā arī maltieši mīl pajokot par tiem, kas dzīvo uz galvenās salas, un tiem, kas dzīvo Goco (Komino iemītnieki netiek ņemti vērā, jo viņi ir tikai trīs !). Maltieši stāsta, ka gocitāņiem pat esot akcents un, runājot maltiešu valodā, uzreiz varot pateikt, ka viņi esot no Goco, to pat varot pateikt no tā, kā viņi staigā pa ielu!
Jokus par to gan nevajag ņemt vērā — lai arī Goco tik tiešām šķiet nedaudz citāda, nekā Malta, visticamāk, tas ir tāpēc, ka tā ir mazāk apbūvēta un daudz zaļāka sala. Un pavisam noteikti taisnība ir tiem, kas saka: ja neesi bijis Goco, tad tu neesi bijis Maltā vispār! Kaut gan... To pašu gribas teikt arī par daudzām citām Maltas vietām, jo tā ir valsts, kas sevī slēpj daudz, daudz vairāk, nekā mums šķiet.