Šoreiz nolēmu izmantot jau agrāk pārbaudītās tūrisma firmas piedāvāto jauno maršrutu Roma un Tivoli villas — cena pieņemama (Ls 435), brauciena laiks un ilgums — arī (piecas dienas).
Lidojums līdz Romai aizņem vien nieka trīs stundas, un, par spīti laika prognozēm, kas atrodamas Foreca.com, milzu pilsēta mūs sagaida ar sauli un brīžiem brāzmainu vēju. Tā kā Romā ielidojām pāris stundu agrāk, nekā bija plānots, nolemjam: piepilsētas viesnīcā nav ko sēdēt, labāk jādodas uz centru. Būtībā Romā tā nav problēma: ja atrodies metro tuvumā, centrā var nokļūt pusstundas laikā. Un, ja pie rokas ir karte, apmaldīties arī nav iespējams. Tā nu katrs par vienu eiro iegādājamies metro biļeti (tā der 75 minūtes vai vienam braucienam) un esam gatavi nobraukt kādas 6—7 pieturas, lai nokļūtu Republikas laukumā. Te noteikti vērts ir apmeklēt Santa Maria Degli Angeli Dei Martiri — slaveno dievnamu, uz kura grīdas jau trīs gadsimtus atrodas Lielais meridiāns ar brīnišķīgajām Zodiaka zīmēm, kas beidzot atjaunots un skatāms visā tā skaistumā.
Pa ceļam uz Venēcijas laukumu, kurā uzcelto Tēvijas altāri — piemiņas vietu karos kritušajiem kareivjiem, kuru romieši dēvē par kāzu kūku vai rakstāmmašīnu — gide Aīda stāsta Romas vēsturi, bet faktus šeit gan neatkārtošu — tos labāk meklējiet vēstures grāmatās.
Iegūstam Romas mīlestību
Vēl aplūkojam objektus, kas oficiālajās Romas apskates ekskursijās nez kāpēc nav iekļauti — slaveno Trevī strūklaku un Spāņu kāpnes. Izgaismoti ar prasmīgi izvietotiem prožektoriem, satumsušajā vakarā abi vēsturiski kulturālie objekti izskatās grandiozi! Uz strūklakas apmales ik pa brīdim mainās fotografēties kārie tūristi un ik pa brīdim dzidrajā ūdenī noplunkšķ mestās monētas. Viena esot uz atgriešanos, divas — "Roma mūs mīl!", trīs — neviens neatceras to nozīmi, bet četras monētas nozīmējot to, ka tiks atrisināts kāds konflikts. Galvenais: atcerieties, ka pareizi ir tās mest ar labo roku pār kreiso plecu, turklāt pret strūklaku jāstāv ar muguru.
Dienā gan te paveras pavisam cita aina — starp tūristiem klimst tumsnējas ādas krāsas cilvēki, par pāris eiro piedāvājot dažādas fiņķikļuškas. Viņus atvairīt var tikai ar stingru "Nē!".
Ar metro — uzmanīgi!
Un tad pienācis laiks doties uz viesnīcu, lai gan vēl dikti gribētos pakavēties naksnīgajā Romā. Taču ir viens liels "BET": romieši izdomājuši, ka ar divām metro līnijām — A un B — viņiem nepietiek, tālab būvē trešo. Tas radījis sarežģījumus — ja agrāk metro kursēja gandrīz līdz pusnaktij, tagad to slēdz jau ap plkst. 21. Neko nevar darīt, tāda ir dzīve. Turklāt metro celtnieki ik pa brīdim atduras uz kāda sena foruma vai pazemes pilsētas daļas, tā ka varam tikai minēt, kad šie brīnumi beigsies.
Senie romieši
Nākamajā dienā dodamies uz 60 km attālajām Tivoli villām (nejaukt ar tāda paša nosaukuma izpriecu parku Dānijā!), un divas no tām — villu D" Este un imperatora Adriana villu — ir iespēja aplūkot arī mums. Pirmā celta aptuveni XV—XVI gs. un piederējusi kādam bīskapam vai tamlīdzīgam varasvīram, otrā — vēsturē labi pazīstamajam imperatoram Adrianam, kurš atdusas vietu radis Romā, kapenēs zem slavenās Eņģeļu pils.
Villa D" Este ir labi uzturēta, te ir interesanti sienu un griestu gleznojumi un daudz citu interesantu lietu. Taču tās galvenā vērtība ir ārkārtīgi krāšņais dārzs ar neskaitāmajām dažāda veida strūklakām, joprojām zaļajiem kokiem, skulptūrām, kurās attēlots gan kara dievs Marss, gan Romuls un Rems ar savu audžumāti vilceni, Minerva, pūķi, dievības un daudz kas cits, ko pat grūti aprakstīt. Krāšņums — neaptverams!
Gide teic, ka te īpaši jauki esot vasarās, taču māc aizdomas, ka tad te nevarētu apgriezties no cilvēku daudzuma. Pašreiz ir tīri izturami, turklāt mums izdalīti tādi kā telefona aparāti vai rācijas un austiņas, līdz ar to varam aizklīst labu gabalu, tik un tā viņas stāstāmais ir labi sadzirdams, un vēl pagūt nofotografēties visās iespējamajās pozās pie visiem ievērības cienīgajiem objektiem! Skaisti...
Arī vēlāk, kad nonākam pārdesmit kilometru attālajā Adriana villā, gide Liza — īsta romiete! — ir gatava vadāt un stāstīt vai līdz tumsai. Lai gan no villas palikušas tikai drupas (tā celta pirms aptuveni 2000—2500 gadiem), šeit jaušas senās Romas impērijas varenība un tīri labi varam iztēloties, kā te savulaik klīduši romiešu patricieši, viņu kalpi un dzīve ritējusi itin spraigi.
Maratons pa Romu
Toties nākamā diena tiek veltīta ekskursijai (kājām, protams!) Romas ievērojamāko vietu apskatei. Ja būtu zinājuši, ka tās ir piecas stundas... Vispār skarbi, un daļa grupas šo maratonu diemžēl neiztur, tādēļ tūrisma firmas vadībai tiek veltīts ieteikums — nākamreiz šādā situācijā atvēlēt vismaz pusstundu kafijas pauzei, WC un tamlīdzīgi.
Tomēr rīts ir daudzsološs: jau pusdesmitos esam Pētera laukumā Vatikāna priekšpusē. Saulīte silda, laiciņš ir burvīgs, arī tūristu pūļi vēl laukumu nav apsēduši. Liza pirms ieiešanas Sv.Pētera bazilikā parāda kādu ēku, kur mīt pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI, piebilstot, ka viņa rīcībā esot 100 telpu, no kurām viņš izmantojot vien 12.
Pēc iziešanas cauri metālmeklētājam (tāds novietots pie visiem Romas ievērojamākaiem apskates objektiem, arī Kolizeja) vispirms dodamies uz bīskapu kapenēm. Parasti te ir daudz dievlūdzēju pūļu, jo jau pāris gadus kapenēs pēdējo mājvietu radis ļaužu mīlētais iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II. Un, ja nu pret citu pāvestu kapavietu / sarkofāgu fotografēšanu solīdie itāļu apsargi izturas iecietīgi, pie Jāņa Pāvila II atdusas vietas to labāk nemaz nemēģināt darīt — var iedzīvoties ļooooooti lielās nepatikšanās.
Nākamo pusotru stundu veltām Sv.Pētera bazilikas apskatei. Tā vien gribas iesaukties īsti itāliskā garā: "Mamma mia! Bellissima!". Pa katedrāli varētu staigāt vismaz 4—5 stundas, pie viena uzkāpjot arī kupolā, taču arī lejā netrūkst skatāmā: te ir gan Mikelandželo veidotā skulptūra Pieta, kas nožogota ar necaursitamu un necauršaujamu bruņustiklu; Svētā Pētera skulptūra, pie kuras stāv rindiņa to, kas grib pieskarties viņa kājai, lai tad piepildītos kāda klusa vēlēšanās, daudzie gleznojumi — oriģināli, nevis kopijas! — bet reizi pa reizei skatienu der pievērst kupolam un krāšņajai grīdai. Patiešām iespaidīgi!
Lauvu nav, ir gladiatori
Kolizejam un Palantīna pakalnam paliek pēdējā diena. Biļete par 11 eiro gan šķiet tāda pasālīta, bet, ja atceras visas gladiatoru cīņas, lauvas, Spartaku, Nēronu un tamlīdzīgas vēsturiskas lietas, tad tas vairs neliekas tik briesmīgi. Galu galā, kas ir 11 eiro pret mūžīgām vērtībām?
Kolizejā no mazas blašķītes iemalkojam itāļu brendiju par godu labajam laikam, kolosālajai pilsētai, kuru ne velti dēvē par Mūžīgo pilsētu, lieliskajai grupai, interesantajai gidei Aīdai un nolemjam — Romā noteikti jāatgriežas vēl pēc kāda laiciņa, jo neredzētā laikam ir vairāk kā redzētā. Un arī Trevī strūklakā taču tika iemesta naudiņa — nedaudz, bet tomēr.