Vienā ēdienreizē nejaucu vairāk par diviem produktiem. Piemēram, ēdu dārzeņus ar rīsiem vai kartupeļiem, apēdu vispirms to, kas ir vieglāk pārstrādājama barība. Ārsts Pēteris Kļava teica, ka cilvēkam dienā jāapēd tik, cik vienā plaukstā ietilpst. Un sevi lutinu ar suši.
Ar fiziskajām aktivitātēm esi uz tu?
Esmu par ūdens procedūrām un pirtīm. Daudz peldu, atbalstu ūdens aerobiku, man ir brīnišķīga trenere. Ūdens nomierina, attīra, dod ādai tonusu, elastību, nav lielas slodzes.
Pirts atver visas poras un izsviedrē ārā negatīvo informāciju, ko esmu sasūksusies, ielaidusi sevī vai pati izdomājusi. Pirts sagādā organismam stresu, jo ir auksts, karsts, auksts, karsts. Temperatūras maiņas trenē asinsvadus. Man ir zems spiediens, tāpēc būtiski sekot līdzi, lai visu laiku būtu fiziska slodze. Miera stāvoklī pēc liela stresa var iestāties pārāk liels atslābums. Pirts radina manu organismu pie stresa, un ikdienā esmu tam gatava - organismam jau ir sava informācija, kā rīkoties, atslēgties vai neatslēgties.
Ko vēl dari?
Sāku iepazīties ar cigun. Tas der cilvēkiem, kas tic elementārai
enerģiju, informācijas esamībai un interesējas par fiziku. Cigun
ļauj un māca saglabāt ceļu jebkurā situācijā. Nodarbībās ir pilnīga
atslēgšanās no ārpasaules, koncentrējos uz sevi, uz pirkstu galiem.
Koncentrējos uz neko, lai būtu tukšs trauks.
Kā tu atpūties pēc izrādēm?
Paralēli Dailes teātrim ir arī Ilgu tramvajs Teātra
observatorijā, šī loma paņem ārkārtīgi lielu enerģiju. Bet, ja
spēlēju smagu lomu un izrāde izdevusies, tad notiek enerģijas
mijiedarbība ar skatītāju. Lai cik būtu nogurusi, pēc izrādes
aizeju uzpildīta. Man viss notiek kampaņveidīgi, pagājušajā gadā
diezgan bieži apmeklēju Joker klubu, tā bija relaksācija. Iepriekš
pēc izrādēm ziemā bieži braucu uz kalnu nakts vidū. Paslēpoju
stundu pusotru, un visas sliktās domas, nogurums bija ar roku
atņemts.
Šogad?
Šogad stresa noņēmēji ir brāļa bērni. Bērnos ir neviltots prieks un mirkļa esība. Viņi nav ne rītdienā, ne vakardienā, viņi ļauj arī man sajust mirkli, nevis domāt uz priekšu, kā izdzīvošu, kā paspēšu.
Šis "kompjūters" sevišķi pastiprināti sāk darboties, kad eju gulēt. Tad ir grūti aizmigt.
Ko tad dari?
Ir jāiet dušā. Vanna ir stāvošs ūdens, duša visu skalo nost. Kontrastduša - auksts, karsts. Jābeidz ar siltu, tad ķermenis nomierinās. No rīta duša jābeidz ar aukstu. Ja sevi neskalo ar ūdeni, paskaties, kas notiek ar stāvošu ūdeni!
Vēl lūdzos, tas ir vienīgais, kas mani mierina, un vienīgais, kā varu aizmigt. Arī pamosties, tad nav tik bail dzīvot.
Cikos tev sākas diena?
Principā jāsākas astoņos. Šķiet, sāk iestāties zināms vecums stress vai kas, bet piecos, sešos pamostos… Tad ir tāds klusums ārā. Nezinu, vai tas ir labi, ka tik agri mostos, bet ļoti daudz varu paspēt. No rīta man ir nepieciešams klusums, nevaru pat parunāt. No rīta nevaru būt sabiedriski, sociāli aktīva, jo pēc nakts ļoti lēni atlido gars. Svarīgi, ja apkārt ir cilvēki, kas to respektē. Parasts rīts man sākas ar svaigi spiestu sulu un glāzi ūdens. Diezgan bieži eju Dagnijas Brūveres sulu kūrēs, svarīgi attīrīt organismu.
Tajās dienās, kad vakarā izrāde, zinu, kāda būs diena, - kādos trijos četros sākšu transformēties iekšēji un ārēji.
Bet pēc pirmizrādes burtiski sev lieku braukt uz sanatoriju, meklēju mieru, norobežojos no cilvēkiem. No jauna salieku sevi vietā. Piecas dienas sanatorijā esmu pilnīgā mierā, ir diezgan liela fiziska slodze, bet patērēju daudz šķidruma un šķiedrvielu, izšrubēju organismu. Vēlams, lai izsēdzu telefonu. To neturu arī telpā, kurā guļu, un miegs ir divas reizes ciešāks.
Ja loma ir ārdoša, emocijas patērējoša un prasoša, ir ļoti grūti
dzīvot harmonijā un mierā, kaut gan tā vajadzētu būt, bet neesmu tā
tipa cilvēks. Esmu galējība. Bet pats galvenais ir ievērot
atslodzes vai gavēņa dienas.
Gaļai piektdienā nē?
Cenšos. Izrādē Ilgu tramvajs vienā brīdī Stenlijs ēd ceptu
vistu, bet es kā Blanša viņam ļauju ilgi to darīt. Pēc trešās
izrādes braucu uz veikalu Maxima un pērku vistas gabaliņu. Gaļu
principā cilvēks var neēst un var ēst. Gaļu man neprasās daudz. Pēc
ājurvēdas, gaļa baro cilvēka agresiju.
Vai darbu proti atstāt teātrī?
Pārāk maz dzīvoju, pārāk daudz domāju, pārāk daudz uztraucos. Aktiera profesija pieprasa vērot un analizēt cilvēkus. Pat uz ielas novēroju. Profesija neatslēdzas, ieraugu kādu kustību, vienā brīdī pieķeru, ka vēroju arī sevi. Darbu vajadzētu atstāt uz skatuves, teātrī. Nezinu, kā citiem aktieriem, man pats galvenais ir laikus iziet ārā no teātra. Beidzas izrāde, un eju prom. Galvenais nesajaukt dzīvi ar darbu.