Sasveicinoties Romans roku nesniedz, kaut gan citādi viņa uzvedība ne ar ko neatšķiras no citiem enerģiskiem, stilīgiem, redzīgiem jauniem cilvēkiem. Romanam Praņevičum 30.maijā palika 21 gads, un nu jau aiz muguras viņam pirmais psiholoģijas studiju gads Daugavpils universitātē. Šajā augstskolā viņš ir pirmais un pagaidām vienīgais neredzīgais students.
Students ar diktofonu
Lekcijas Romans ieraksta digitālajā diktofonā, pēc tam no diktofona
ieraksta datorā. Ar Neredzīgo biedrības atbalstu iegādāta speciāla
datorprogramma ar audio ierakstu, lai visu informāciju varētu
noklausīties. Eksāmenus viņš kārto mutiski. Atzīmes pagaidām ir
labas, taču Romanu bažīgu dara tas, ka otrajā kursā nāksies kārtot
arī matemātiku, kur formulas grūti attēlot ar skaņu. Viņš cer, ka
universitātes zinātniskā padome būs saprotoša un ļaus izstrādāt
individuālu studiju plānu. Līdz šim kursa biedri un pasniedzēji
pret viņu izturoties ar sapratni, tikai pirmajā brīdī pasniedzējiem
bijis tāds kā šoks - kā tā, students, kurš neko neredz!
Daugavpils universitātē Romans studē neklātienes grupā un maksā par studijām 650 latu gadā, kaut arī atestāta atzīmes viņam ļautu iestāties arī klātienē un pat budžeta grupā. Vienkārši puisis pagaidām neuzdrošinās ik dienas braukāt uz pilsētas centru - Daugavpils nav draudzīga redzes invalīdam, savukārt vilku sugas sune Olva, kura ir izglītota palīdzēt cilvēkam ar redzes traucējumiem, mēdz sabaidīt cilvēkus.
Olvu Romans ieguva pirms četriem gadiem no kinologa Aleksandra Kolačeva, kas trenē suņus speciāli neredzīgo cilvēku vajadzībām. Tā iegādei Daugavpils pašvaldība piešķīrusi 300 latu. Tagad Olva uzticīgi pavada Romanu visās gaitās, tikai uzpurni gan negrib nēsāt. "Uz mūsu Neredzīgo biedrību ciemos bija atbraukuši neredzīgie invalīdi no Somijas. Viņi bija pārsteigti, ka nācās saviem pavadoņiem-suņiem iegādāties uzpurņus," stāsta Romans. Somijā šādiem gudriem suņiem uzpurņus nevajag. Un bijis vēl kāds gadījums, kas ataino mūsu sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar veselības traucējumiem: "Stāv viena neredzīga somu kundze mūsu pilsētas centrā pie gājēju pārejas. Stāv stundu, divas, bet neviena mašīna neapstājas. Pēc tam viņa man jautāja: "Vai jūsu mašīnas kādreiz arī apstājas?" Izrādās, ka Somijā visa satiksme tūlīt apstājas, ja redz cilvēku ar balto spieķi."
Uz Rīgu reizi nedēļā
"Jā, es neredzu kopš dzimšanas. Nē, nekas, nevajag atvainoties, es
jau esmu pieradis pie šiem jautājumiem," manu nedrošo jautājumu
Romans uztver no pusvārda. "Iespējams, ka vēl sāpīgāk ir tiem, kuri
redzi pazaudē vēlāk. Kā uzdrošinājos studēt? Bet ko gan citu darīt?
Vidējā izglītība jau invalīdam neko nedod."
To Romans ieguva Strazdumuižas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā, jo Daugavpilī šādas iespējas nebija. Tur krievu zēns apguva latviešu valodu un tagad ir vienīgais, kas ģimenē šajā valodā runā. Vidusskolā viņš mācījās neklātienē, tāpēc abi ar mammu ik nedēļu ceturtdienās cēlās jau tūlīt pēc pusnakts, lai dotos garajā ceļā uz Rīgu. "Izbraukāt nebija viegli, taču man negribējās Romanu atdot internātskolā, jo viņš ļoti raudāja un lūdzās to nedarīt. Tomēr šo skolu atceramies tikai ar labu, jo tur bija fantastiski skolotāji, gudri, labsirdīgi, it sevišķi latviešu valodas skolotāja Valija Briede, skolotāja ar lielu gadu stāžu," sarunā iesaistās Romana mamma Anita.
Viņa stāsta: "Kad Romans piedzimis neiznēsāts, ārsti uzreiz pateikuši, ka cerību uz redzi nav nekādu. Tīklenes atslāņošanās, retinopātija bieži esot šādu bērnu patoloģija." Anitai toreiz bija tikai 20. Visus šos gadus viņa ir dēla stiprais balsts: "Par savu dēlu es visu atdotu, viņš ir brīnišķīgs zēns, gudrs, iejūtīgs. Viņš prot novērst visus asumus, atrod kontaktu ar jebkuru," Romana tēvs no ģimenes ir aizgājis, taču viņu Anita ar ļaunu nepiemin - tēvs palīdz dēlam skoloties, apmaksā studijas.
Cīnās par līdztiesību
Romans pēc dabas ir cīnītājs, labi orientējas politikā, daudz lasa.
Viņš uzskata, ka invalīdam arvien vairāk ir jāiet ārā no sava
dzīvokļa četrām sienām, kaut arī nereti jāsastopas ar apkārtējo
neizpratni. Viņš atzīstas, ka tikai tāpēc piekrīt intervijām masu
medijos, lai vairāk pievērstu sabiedrības uzmanību invalīdu
problēmām. "Invalīdiem būtu vairāk jāiet politikā, piemēram,
Lietuvā ir neredzīgs Seima deputāts, Lielbritānijā ministrs," saka
Romans, bet uz jautājumu, vai pats ir domājis par iesaistīšanos
politikā, pasmaida, "viss var notikt."