Ko nozīmē sekot sev?
Ļoti labi jūtos, kad skrienu vai eju un nejūtu, ka kratās vēders vai sāk spiest bikses. Kopš 17 gadu vecuma esmu veģetāriete. Izgāju visas veģetāriešiem raksturīgās stadijas, sākot no kareivīgā un noliedzošā - ēdu tikai gurķus. Tagad esmu normāla veģetāriete. Varu arī skatīties uz sievietēm, kurām vajadzētu ļoti ievērot diētu, bet viņas ēd kūkas. Esmu iemācījusies to vairs neņemt pie sirds un neuzsvērt. Tie cilvēki, kuri otru dresē par ēšanu, vēl ir jauni. Šodien sākas gavēnis. Tas man ir laiks, kad sagatavoju savu ķermeni garīgā pārdzīvojuma pieņemšanai. Turos pie tūkstoš gadu vecām tradīcijām.
Ko darāt, lai nekratītos vēders?
Esmu sportiste, bet cenšos dzīvot pēc dabas likumiem. Agrāk, lai nenoresnotos, ar Kaukāza suni skrējām. Tie bija 5-15 kilometri pēcpusdienā, kad darbi padarīti. Fiziskais darbs bija arī govis, dārzs un lauksaimniecība. Pēc muguras traumas sapratu, ka vairs tā trakot nevaru. Ja esmu Rīgā, reizi nedēļā braucu uz Mārupes baseinu uz burvīgām ūdens aeirobikām pie Ilgas. Ja esmu laukos, braucu uz sporta centru Madonā. Sabrauc sievietes no pagastiem, pavingro, tad uz trenažieriem. Neesmu tizla, bet apgūt trenažierus ir diezgan grūti. Ne tāpēc man to vajag, lai būtu bodibildinga skaistule, bet lai labi justos. Vislabāk staigāt ar suni Čillu, kādus desmit kilometrus. Ātrā gaitā, ir tāds teiciens, kā ar vīramāti.
Pilsēta un lauki. Kā sadzīvojat ar šīm divām vietām?
Tās viena otru papildina. Viena ir darbs, otra ir dzīve. Kad esmu Rīgā, neilgojos pēc laukiem. Rīgā izmantoju ātro teātri, ejot garām, nopērku biļetes no tiem, kam ir liekas. Vai arī izmantoju to, ko pilsēta dod. Neesmu klubu staigātāja. Esmu cīrulis. Tikko kā ar draugiem atgriezos no Ēģiptes. Arī Ēģiptē cēlos no rīta sprigana un gāju peldēties sālsezerā, nopelnīju brokastis. Arī, strādāju pie brāļiem [pie grāmatas par brāļiem Kokariem] modos agri. Lai agri pieceltos, vienpadsmitos rāpjos gultā. Garās brokastis ir svētdienās.
Vai dabas likumiem sekot līdzi nav vieglāk laukos?
Jā, saule, vējš - it kā veselīgi. Taču 28 gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju sev krunku sejā. Sapratu, ka ir sevi jāpasaudzē, jo negribu izžūt kā austrumu sievietes, kuras jaunībā ir kā lellītes. Viņas salīdzina ar persiku augļiem, bet vecumā - ar žāvētiem āboliem. Vēl skaudrāk teica fotogrāfs Gunārs Binde filmā Akts, ka viņš vecus cilvēkus labprāt uzlūko kā faktūru. Negribu, lai mani uzlūko kā faktūru!
Lai neizžūtu, ļaujaties kosmētiskajām manipulācijām?
Kosmētikas industrijai esmu pateicīga. Nesen izmēģināju 23 karātu
zelta masku. Guļu pakrākdama pusotru stundu un jūtu, ka āda
piesūcas ar kaut ko. Varbūt zārkā gulošu, tārpi nevarēs sagrauzt,
bet tagad, kamēr dzīvoju, gribu labi justies, labi izskatīties arī
blakus bērniem. Kosmētiķe brīdina, ka viss var nobrukt, ja graužu
tikai salātus. Šūnās nekas netiek likts iekšā. Bīstami! Un viņa
saka: "Laima, dienā apēd 100 gramus zivs!"
Un kā ar grēcīgiem ieradumiem veselībai?
Garšo īru kafija. Brūnais cukurs, viens korķītis īru kafijas un kārtīgs Džeimsons, saputots krējums. Kas var būt vēl briesmīgāks? Mazs graķītis, bet labs, stingrs. Ēģiptē sev uzdevu jautājumu: "Laima, atkal grauzīsi savus salātus, ēdīsi pareizi?" Un vienīgā no mūsējiem brokastīs, pusdienās, vakarā ņēmu kādu neredzētu saldumu. Bija ļoti nepieciešams siltums, atzinība, saldme. Ēdu bez pārdzīvojumiem, jo daudz snorkelēju, tas ir, peldēju pa Sarkano jūru - uzliku masku, puļķi galā - rakstniece Nora Ikstena iemācīja. Svarīga pirmā elpa - tas ir tāpat kā pēc dzemdībām, ievelc elpu un sadzirdi sevi. Ikdienā saldumus apzināti nelietoju, vienīgi medu.
Vai ir kādi veselības rituāli, kurus izbaudāt kopā ar meitām?
Katru nedēļu lauku pirti. Ir izcirsts āliņģis, eju peldēt. Lai sasildītos, sataisu vanniņu, kur iemestas zāļu tējiņas, mērcēju, sildu kājas. Lai mati nedegtu un būtu skaisti, ieziežu ar sezama eļļu. Sēžu pirtī - kājas vanniņā, galvā dvielis - turbāns - izskats "par rubli". Pirtī skrubji - sāls ar sodu, elementāri.
Rakstnieki ir jūtīgi. Kādreiz vajag noraudāties?
Esmu disciplinēta. Gultā no rītiem kafiju baudu kopā ar itāļu
valodu. Tā ir kaislīga valoda, neraudu par dzīvi, lai necer!
Saprotu, ja daudz raudāšu, tad sabrukšu. Domas iespaido. Pirms
diviem gadiem man konstatēja ginekoloģiski nelielu audzēju - cistu,
kas pieauga. No ciešanām un aizvainojumiem, bēdām un rūgtajām
asarām tā veidojās. Biju Īrijā uz savas draudzenes kāzām, uz salas
projām no visa. Sapratu, ka kaut kas ir tūlīt jāmaina, nevaru
sabrukt. Ja cilvēki man jautā, kā jūtos, atbildu: "O! Man ir dota
jauna iespēja, un es to izmantoju." Nedomāju par bēdām. Šogad
janvāra beigās sonogrāfija neko neuzrādīja. Varu pat fotogrāfijas
parādīt.