Izrādās, uz viņas trauslajiem pleciem bija uzkrauta tāda nasta, ko reti kurš nestu nesalūzis. Valentīna to spēja, taču pirms trim mēnešiem izdarīja izvēli par labu savai dzīvei. "Kā sākt mīlēt sevi? Tas reizēm liekas neiespējami. Es ļoti mīlu cilvēkus vispār, bet sevi? Izrādās, arī tam jānāk no savas iekšējās pasaules," saka Valentīna.
Piedot, bet neatgriezties
"Jau pirms sešiem gadiem mēģināju aiziet, taču atgriezos, pieņēmu viņu atpakaļ. Tagad esmu vienu stabilu domu izdomājusi - tāda atpakaļceļa vispār nav. Laiks iet tikai uz priekšu. Bet uzreiz es pie šīs domas nenonācu."
Svētdienas pusdienlaikā mēs sēžam birojā. Ārā jau no paša rīta puteņo, taču Valentīna ir darbā. Darba nedēļa viņai parasti pārsniedz ierastās piecas dienas. Jāmaksā kredīti, jāmaksā augsta īre par mitekli, kurā Valentīna dzīvo pēc aiziešanas no vīra alkoholiķa. Bet viņa nesūdzas.
"Jā, esmu viņam piedevusi. Daudzreiz. Esmu mēģinājusi izprast aizraušanās, centusies palīdzēt. Un tajā pašā laikā - esmu sevi ļoti pazemojusi. 30 gadu esmu centusies saglabāt ģimeni, māju, kas bija viens no maniem jaunības sapņiem. Agrāk mums bija govis, ķēve, kumeļš, turējām sivēnmātes, audzējām kartupeļus, bietes. Kad aizgāju uz darbu skolā, rokas turēju zem galda, kauns bija. Mums bija daudz kopīgu svētku, ciemiņu, interešu. Pēdējos gados tas viss ir kā noslaucīts."
Valentīna apprecējās agri. Piedzima bērni, abiem ar vīru bija stabils darbs, saimniecība. Kā jau laukos - viss kā uz delnas. Taču sievietes pieradušas nesūdzēties. "Kad pirmoreiz aizgāju, ciematā visi bija šokā. Jo no ārienes mēs izskatījāmies ideāla ģimene. Sīkumos jau nevienam nestāstīju. Tagad saviem skolēniem saku tā - katram cilvēkam ir savs pašapziņas līmenis. Ja tas saskan ar tavu augumu, tas ir ideāli. Ja drusciņ augstāk, tā var būt problēma, bet, ja tas ir krietni zemāks, tā ir pavisam liela problēma. Es biju izsmēlusi sevi, man vispār nebija pašapziņas, mocījos ar mazvērtības kompleksu. Domāju, labāk pacietīšu, vēl varu. Kur skriešu, naudas nav, kam es vajadzīga? Sākās veselības problēmas, analīzes sliktas, ar sirdi slikti."
Tomēr tajā gadā, kad Valentīna pabeidza maģistrantūru, viņa pieņēma atpakaļ vīru. Tika pārdota kopā izlolotā māja un saimniecība. Valentīna cerēja, ka viss mainīsies, uz šo soli viņu mudināja arī bērni. Tagad, pēc vairāku gadu pazemojumiem, arī bērni vairs neiebilda. Palīdzēja pārvest mātes mantas uz jauno dzīvokli. "Nedomā, ka man dažkārt nav viņa žēl. Ir žēl. Un mīlēt un cienīt ir par ko - kopā uzaudzināti bērni, skaistas atmiņas. Bet par to nedrīkst domāt. Jānorobežojas no viņa problēmām. Citādi tā ir līdzatkarība."
Noticēt sev
Pirms trim mēnešiem Valentīna haotiski sakravāja šādas tādas mantas
un aizgāja no kopīgā dzīvokļa. Pēc nejauša sludinājuma atrada
mitekli. Mocījusi arī vainas apziņa un mazvērtības komplekss.
"Pirmā sajūta bija - kauns un neērti. Neērti, ka neesi varējusi
saglabāt ģimeni. Pieņemts taču domāt, ka tā ir lielākā vērtība!
Raudāt es vairs nevarēju. Vienu vakaru mierīgi apsēdos pie galda un
sāku visu likt pa punktiem. Bērni? Nu jau lieli. Viņiem ir jāļauj
dzīvot sava dzīve. Ģimeni mēģināju saglabāt, cik vien varēju.
Izglītība ir. 50 gadu, bet vēl jau tīri zemē metama neesmu. Notici
sev, un uz priekšu!" Valentīna domā, ka daudz palīdzējuši kolēģi un
iemīļotais darbs ar skolēniem, ja nebijis tā, būtu daudz
grūtāk.
Izmest lieko
Valentīna atzīst, ka viņai ir vieglāk arī tāpēc, ka var izrunāties, izraudāties. Vajag izlikt ārā visu, kas sakrājies. Tāpat kā iztīrīt skapi. "Kad biju pārvedusi mantas, aizgāju uz veikalu un par atlikušo naudu nopirku sev jaunu mēteli. Spilgtu, sarkanu, tādu, kādu agrāk nebūtu atļāvusies. Un biju ļoti priecīga."
Ar bijušo vīru Valentīnai ir izveidojušās normālas attiecības. Arī no vīra draudiem viņa vairs nebaidās. Uzlabojusies veselība, un izdevies pat nomest lieko svaru. "Varbūt tas ir uz nervu pamata, bet varbūt arī tāpēc, ka uzlabojās vielmaiņa, jo nomierinājās nervu sistēma."
Valentīna skumji pasmaida, ka vienu laiku, ejot pa ielu, viņa ievērojusi tikai pārīšus, vienalga, vecus vai jaunus, pat nodzērušos bomzīšus. Un pārņēmusi skaudība. "Lūk, viņi ir divi, ar ko es esmu sliktāka, ka esmu viena? Vai tiešām esmu pati sliktākā virs zemes, ka esmu palikusi viena?! Tad padomāju - ja 50 gadu jubilejā mans, nu jau gandrīz 30 gadu vecais dēls pateica, ka viņiem laimējies ar tādu mammu, tad taču tomēr esmu ko vērta. Man ir veicies. Tagad esmu gandrīz iemācījusies iet ar augstu paceltu galvu.