Uz svētlaimes salu
Uz āra terases tīkkoka grīdas un kušetes no lieliem kokiem lēnām krīt oranži ziedi, kas izskatās pēc tulpes un magones hibrīda un saucas vanagas, ar uzsvaru uz otro zilbi. Pussoli tālāk pret iemūrētu akmeņu norobežojumu tirkīza krāsas vilnīšus šļakstina Indijas okeāns, kurš tālāk tādās kā strēlēs ir kobaltzils, vēl tālāk, kur dziļās okeāna bedres, košs ultramarīns. Turpat, uz šaurās balta liedaga strēles, sasprindzis mazo zivtiņu gaidās, stāv mans draugs, kuru uzskatu par īsteno Bodu Hiti salas, kur esmu apmetusies, saimnieku, — garkājainais putns makana. Tas ir graciozs, mazliet līdzīgs dzērvei. Šorīt septiņos, kad no villas izeju ārā, lai sagaidītu saullēktu, viņš arī ir te. Tuvojos greznajam putnam ar fotoaparātu, un viņš pielaiž mani gandrīz klāt, tomēr pret mani pagrieztajā acī varu nolasīt — esmu modrs un distance būs jāietur. Kad pienāku pusmetra attālumā, viņš savicina milzu spārnus un palido gabaliņu tālāk. Mēs šorīt okeāna krastā pavisam esam trīs — makana, jauns japānis pie savas villas un es. Mūs vieno saule, kas, austot virs okeāna, mūsu realitātē iepludina maigu, biezi rozā gaismu. Saule ir koši oranža kā sarkanais greipfrūts. Paceļoties augstāk, tā pabāl. Paradīzes salās sākusies jauna diena — dīka tādiem atpūtniekiem kā man, rosīga viesnīcas personālam un menedžmentam.
Kūrortu karalienes īsais CV
Maldīvieši importē gandrīz visu, un importa nodoklis veido līdz deviņdesmit procenta punktiem no valsts ieņēmumiem. Tūrisms un kokosriekstu eksports ir divi vaļi, uz kuriem turas Maldīvijas ekonomika. Vēl sievietes pin kokospalmu šķiedru paklājus, te ražo arī kokvilnas kabatlakatus gluži kā pirms piecsimt gadiem, kā var spriest pēc ceļinieku pierakstiem. Tolaik cieņā bija barteri, piemēram, salinieki pašu audzētās vistas iemainīja pret māla traukiem, piecas sešas vistiņas pret vienu katliņu.
Precīza maldīviešu izcelsme joprojām nav zināma. Viņi ir neliela auguma, tumšu, skaistu ādu, kautrīgi un klusi. Saliniekus veidojis klimats un dzīvesveids, kas gadsimtiem ilgi saistījies ar zvejniecību un jūrā iešanu. Kad devos snorkelēt atklātā okeānā ar viņu tradicionālo doni laivu, vēroju jaunos, izskatīgos maldīviešus, kuru tumšā ādas krāsa un profili pret okeāna tirkīza plašumiem izskatījās, kā izgriezti no ēnām. Veidā, kā viņi stāvēja doni priekšgalā, bija jūtama senatnība un atsvešinātība, un mani pārņēma sajūta, ka viņi dzīvo divās paralēlās pasaulēs — gaismas un ēnas pasaulē. Viņos bija arī kaut kas no veiklo gekonu — vietējo ķirzaku — veiklības un iznesības. Gekonu klakšķošās dziesmas ir dzirdamas gan dienā, gan naktī. Īpaši, ja tie dzied uz villas palmu lapu jumta.
Maldīvu salu arhipelāgs šķērso ekvatoru, un tas sastāv no salām, koraļļu rifiem, lagūnām un, protams, zilzaļā okeāna. Koraļļu salu apļveida "ģimenes" sauc par atoliem. Klimats ir karsts un maigs, vējš gandrīz vienmēr ir silts, ja gulētu ārā, ar to varētu apklāties kā ar dūnu segu. Liedagu smiltīs no daudzajiem laika gaitā sabirzušajiem gliemežvākiem ir daudz kaļķa, trīs dienu laika nagi kļūst cieti un balti, savukārt āda no sāļā okeāna ūdens atjaunojas. Saprotu, ka īsts kūrorts ir tad, kad, dzīvojot relaksētā ritmā un ideālā klimatā, tevī paši no sevis attīrās enerģētiskie centri, pēc kāda laika sāc justies radošs, tevi apmeklē un iedvesmo dažādas jaunas idejas.
Lai arī atpūtnieka dzīves ritms ir šķietami vienveidīgs — ēdienreizes, peldes okeānā un baseinos, izbraucieni okeānā, lai nirtu vai snorkelētu, un spa centra apmeklējumi, laiks skrien ļoti ātri. Šķietamo vienmuļību kompensē gandrīz nepārtrauktā bauda, ko sniedz klimats, eksotiskās zemūdens pasaules pieredze, izcilā un daudzveidīgā pārtika, kā arī nevainojamais viesnīcas menedžments un serviss. Viesnīca, kurā esmu apmetusies, paredzēta divsimt atpūtniekiem — maksimālam skaitam, kas var izvietoties simt salas individuālajās villās uz sauszemes un ūdens, — tiem kalpo simt septiņdesmit viesnīcas darbinieku. Uz salas smilšainajām taciņām tie nedrīkst atpūtniekam šķērsot ceļu vai paiet viņam garām. Reizēm pārņem nomācoša "kolonista" sajūta un gribas uzsaukt vietējiem, lai tak viņi jūtas kā mājās!
Saulriets doni laivā
Kādu vakaru ar doni laivu izbraucam okeānā vērot saulrietu. Tiek pasniegts dzirkstošs vīns un kanapē. Laivā ir korejiešu jaunlaulātie, divi stilīgi apģērbušies un noslēpumaini japāņu jaunieši un vāciešu pāris. Dzērienus pasniedz slaids un smaidīgs šrilankietis Godfrijs. Japāņu puisim piemetas vēdergraizes, un viņš tiek apguldīts un sasegts ar zaļiem frotē dvieļiem, viņa draudzene izskatās visai apmulsusi. Viņa sēž man blakus. Kas noticis tavam draugam, jautāju. Mums ir bezrecepšu zāles pret vēdergraizēm, ko japānis ar pateicību pieņem un izdzer.
Mūsu pavadonis Godfrijs viesu klātbūtnē nedrīkst sēdēt, tikai rūpēties par mums un piedāvāt vīnu. Jau otro stundu esam okeānā, metot lokus ap salām rietumu virzienā. Saulriets — kā jebkurā zemes vietā — ir mistērija. Krāsas debesīs un ūdenī mainās ik sekundi, silts vakara vējš glāsta. Zivju bari sarīko jestru ņirbu okeāna virsmā, tad strauji pazūd. Ilgojamies ieraudzīt delfīnus, bet viņi šovakar ganās citur. Doni laivas kapteinis ar palīgiem laivas priekšgalā uzvelk pa dūmam, kļūst arvien smaidīgāki. Godfrijs stāv kā zaldātiņš dienesta sardzē. Pieeju viņam klāt un saku: "Sēdi tik nost, atpūties! Neviens neņems ļaunā!" — "Paldies, mem, esmu OK," viņš atbild, un viņa acīs nolasāma sirsnīga pateicība un aizkustinājums. Vēlāk ar Godfriju sadraudzējamies, un viņš kļūst par mūsu "vārtiem" uz Šrilanku, jo viņa tēvocis ir šoferis, saistīts ar tūrisma dienestiem. Ja turp aizbrauksim, viņš mūs izvizināšot pa visu salu, kas ir apmēram Latvijas lielumā. Kad tumšsārtas krāsas krēsla virs okeāna sabiezē gluži kā aveņu zapte, dodamies krastā. Nākamajā rītā mūsu brokastu galdam mērķtiecīgi tuvojas japāņu pāris. Viņi rituāli klanās un pateicas par tabletēm, kas esot palīdzējušas.
Krabju — amfībiju cilts
Vakaros saule riet starp septiņiem un pusastoņiem. Kā jau dienvidos, satumst ātri. Tumsai iestājoties, okeāna šaurajā liedaga joslā sākas rosība, jo no aliņām smiltīs zem koku saknēm izrāpjas miljoniem dažāda lieluma krabīšu. Sākumā esmu neizpratnē, ieraugot lielu daudzumu gliemežvāku, kuri smiltīs pārvietojas žiglām kājām! Viņu vidū — liela izmēra krabji. Izrādās, mazie krabīši, lai nekļūtu par laupījumu tīkotājiem, paslēpjas okeāna gliemežvākos kā mājiņās un pārvietojas kopā ar tiem, dažu stundu laikā izvagojot smiltis ar līnijām un izveidojot savas kustības smalkos ornamentus. Krabjiem tumsa ir laiks, kad viņi mielojas ar to, ko krastā izmetis okeāns, — kāda augļa paliekām, aļģēm, maitām. Rosība ir neiedomājama, jo krabju ir ļoti daudz. Viņi līdztekus putniem un sikspārņiem skaita ziņā ir visizplatītākie salu iemītnieki. Viņi ir vietējie sanitāri, kuri uztur līdzsvaru dabā, attīrot pludmales. Viena no vakara izklaidēm ir paņemt jaudīgu bateriju un doties apgaitā pa liedagu, vērojot krabīšu dzīvi un cenšoties tiem neuzkāpt. Bet viņi jau paši vairās no gaismas kūļa un skrien uz visām pusēm. Kad pārnāku no "krabju apgaitas", peldkostīmā uz zviļņa okeāna krastā nododos meditācijai, skatoties, kā man virs galvas vējā kustas palmu lapas, caur kurām mirdzinās zvaigznes, un, aizverot acis, klausos viļņu šalkās. Reizēm pār mani pārlido sikspārnis. Pamazām iespējams nonākt transa stāvoklī, saplūst ar skaņām un smaržīgo gaisu un nokļūt savas apziņas strēlē starp miegu un nomodu.
Saules un garu pielūdzēji
Avoti vēsta, ka sensenos laikos, tāpat kā daudzas civilizācijas, maldīvieši pielūguši Sauli. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos nopietnus pētījumus par Maldīvām veicis pasaulslavenais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls. Viņš secinājis, ka maldīviešu kultūra ir bijusi sastopama vēl pirms V gadsimta pirms mūsu ēras, kad salās parādījušies pirmie budisti. Izrakumi, ko Heijerdāls veicis divos atolos, vedinājuši pie secinājuma, ka āriešu izcelsmes kultūra te pastāvējusi jau 2000 gadu pirms mūsu ēras. No koraļļiem mākslīgi veidotie pauguri havitas apliecinot, ka tās bijušas Saules pielūgšanas svētvietas. Savukārt vietējās leģendas vēsta, ka kādreiz te dzīvojuši gara auguma baltādaini cilvēki ar zilām acīm un garenām sejām. Viņi esot saukti par redīniem un izpildījuši Saules pielūgšanas rituālus, kuros galvenā loma bijusi ļaunajiem gariem — džini. Par šīs kultūras senumu liecinājušas arī atrastās keramikas trauku šķembas. Vēl vienā salā dzīvojusi holinu cilts, kas savas rituālu vietas izdaiļojusi ar skulptūrām. Bet uz salas, kur tagad atrodas galvaspilsēta Male, dzīvo vēl vienas senas — giravaru cilts pārstāvji, kuri sevi pamatoti uzskata par senākajiem Maldīvu salu iedzīvotājiem. Viņi ir tamilu tautas pēcteči, kuri atnākuši šurp no Dienvidindijas, lai arī zinātāji teic, ka viņiem esot daudz kopīgu iezīmju ar Austrālijas aborigēniem. Tiec nu gudrs! Maldīvieši runā maldīviešu (divehi) valodā, kas cēlusies no sanskrita, bet otrā valoda ir angļu, kuru liela daļa satikto vietējo pārvalda brīvi, jo to māca arī skolās.
Katrā ziņā giravaru vislielākā mērā saglabājuši senos maldīviešu ticējumus un rituālus, lai gan vispirms salās valdījis budisms, bet pēc tam un līdz pat šodienai — islāms. Nu kaut kā nepiestāv skaistajām maldīvietēm apģērbs, kas pilnībā nosedz ķermeni un galvu… Daudz vieglāk viņas iztēloties puskailas un rotātas ar ziedu virtenēm.
Salinieki joprojām tic savas dzimtenes gariem džiniem, kuri pārvaldot arhipelāgu. Tagad — vēl viena izplatīta leģenda. Musulmanis, arābu tirgotājs Abū elBakarats savā laikā pievērsis maldīviešu karali islāmam, "izdzenot" no salām ļauno džinu, kuram ik mēnesi tikusi ziedota jaunava. Viņas vietā viņš ieradies budkanā — upurvietā un sācis skaļi lasīt Korānu, līdz džins esot pametis Maldīvu salas uz neatgriešanos. Tomēr, tomēr… vietēji joprojām ir māņticīgi un mums pastāstīja, ka nesen okeānā pārāk tālu iepeldējis franču bagātnieks vecumā krietni pāri sešdesmit ar savu gados jauno draudzeni. Abi iekļuvuši straumes virpulī, meitene izglābta, bet sirmgalvis noslīcis. Nākamajā dienā viņa villas kaimiņi sūdzējušies menedžmentam, ka cauru nakti sirmgalvja villā rībējušas bungas un skanējuši dzīru trokšņi. Lai gan tieši tonakt francūža villa bijusi pilnīgi tukša…
Rotaļīgie jūras velni
Marts ir mantu — jūras velnu — sezona, kad noteiktās vietās ir sastopami milzīgo, melno rombveida dzīvnieku bari. Kādu dienu ar kuteri izbraucam okeānā satikt jūras velnus aci pret aci. Tas tiešām ir piedzīvojums! Jūras velnu bars — katrā piecas vai sešas mantas — redzamā attālumā parādās, un atpūtnieki ar kamerām un fotoaparātiem metas ūdenī, lai peldētu tām pretī un uzņemtu kādu unikālu kadru. Jūras velni, lai arī divreiz divus metrus lieli un milzīgām mutēm, ir ārkārtīgi veikli un tikpat ātri, kā parādās, pazūd okeāna plašumos, it kā tīši ar mums spēlētos vai kaitinātos. Tomēr vairākiem cilvēkiem no mūsu grupas izdodas mantas sastapt, un pārdzīvojums ir liels, jo tā nudien nav ikdienišķa pieredze! Ap Maldīvu salām medīt haizivis un mantas ir kategoriski aizliegts, tādēļ haizivis, kuru šeit ir daudz, neesot cilvēkiem bīstamas. Savukārt manta, ja to kāds ir traumējis, nekad vairs tajā pašā vietā nerādīšoties. Gudrāka par cilvēku, kuram parasti patīk atkārtoti kāpt uz tā paša grābekļa.
Ķermenis gavilē
Maldīvu salās esot vieni no pasaulē labākajiem spa, būtu muļķīgi turp nedoties. Kad aizeju vienu reizi, pierakstos arī uz visām atlikušajām dienām. Tiešām kā pasakā. spa ēkas atrodas uz pāļiem okeānā, dažās procedūru istabās grīdās ir logi, pa kuriem var vērot zivju pārvietošanos un rotaļas. Šajā spa centrā izmanto tikai ājurvēdisko kosmētiku bez ķīmiskām piedevām. Vispirms jau puskilometru garais gājiens pa liedagu ir kā rituāls, tad pa saulē sakarsušo laipu uz centru. Kad esam klāt, mums ļauj atvilkt elpu, piedāvā vēsus dvieļus sejai un tradicionālo, spirdzinošo citronzāles un ingvera medus tēju. Tad guldina uz kušetēm un sāk vairāk nekā stundu garo procedūru. Visiespaidīgākā ir ājurvēdiskā visa ķermeņa masāža, tas nozīmē, ka masē arī seju un galvu. Trauslās meitenes ar neticami spēcīgajām rokām ir no Dienvidindijas un Taizemes. Viņas darbojas nesteidzīgi un mērķtiecīgi. Vienu brīdi, kad man masē pēdas, no acīm straumēm sāk līt asaras. "Mem, vai ar jums viss labi?" vaicā mana masiere. "Tas no svētlaimes sajūtas," atbildu. "Nujā, es jums masēju tādu laimes punktu, kas atrodas uz pēdas," viņa saka un smaida.
Mazie rituāli
Tā kā džungļu celiņi ir smilšaini, pie katras villas trepēm atrodas muca ar ūdeni un no kokosrieksta izgatavots kauss garā kātā. Pirms dodas mājā — un to darīt apavos nav pieņemts —, pēdas noskalo ar vēsu ūdeni, kas ir gan praktiski, gan veldzējoši. Savukārt apģērbs tikpat kā nav vajadzīgs, jo lielāko dienas daļu es pavadu, publiskās vietās ietinusies lielā zīda lakatā, zem kura, protams, peldkostīms. Ceļvežos tūristi tiek brīdināti, ka Maldīvija ir musulmaņu valsts, tāpēc ar kailām krūtīm sauļoties nedrīkst, lai arī to pavisam droši var darīt slēgtajā mājas pagalmā ar baseinu un platu kušeti dienas atpūtai. Vakariņās gan ieteicams doties kleitā un kurpēs, nevis šortos un Tkreklā. Publika smalka, un diskrētums tiek ievērots, šī nav vieta kontaktu dibināšanai. Žiperīgākie viesi ierodas pirms astoņiem un ieņem galdiņus pie paša ūdens, kas vakarā ir skaisti izgaismots. Vakariņas ir īstas gastronomiskas dzīres, jo bufetē pieejami apmēram simts dažādu tautu ēdieni, kā arī franču deserti, pašu gatavoti sorbē un eksotiskie augļi. Visdārgākie ir ūdens un vīns, par kuriem jāmaksā atsevišķi, pat ja ēdiens ir iekļauts ceļojuma paketē. Man paliek noslēpums, kur salās bez saldūdens vietējie gadsimtu garumā ņēmuši saldūdeni — vai tiešām transportējuši doni laivās no Ceilonas salas? Dzert gardu minerālūdeni Maldīvu salās — tas tiešām ir rituāls, kura laikā saproti ūdens vērtību. Esmu dzirdējusi, ka Grieķijas salās ir kazas, kas pieradušas dzert jūras ūdeni, un tāpēc viņu gaļa patiešām esot sāļa bez sālīšanas…
Haizivju sveiciens atvadu rītā
Rītā pirms došanās uz mājām ceļos, lai ierasti sveiktu sauli, rītausmas staros nopeldētos okeānā un atsveicinātos no zivtiņām. Kamēr saule aust, stāvu seklumā un novēroju dzīves mistēriju — mazo haizivju bars atdzinis krastā sīku zivteļu pulku, ielencis tās no visām pusēm un ietur brokastis. Turpat netālu, izstiepis kaklu un saspringti vērojot ūdenī notiekošo, pirmās brokastis ietur arī mans draugs makana. Pie stekiem pirms ierušināšanās smilšu alās uz migu vēl rosās krabji. Laikam jau viena no mazajām haizivīm notur manu pēdu par potenciālu brokastu kumosu un uzlec tai virsū. Parauju kāju ārā no ūdens, tai līdzi krastā izlec arī haizivtiņa. Ātri aptvērusi, ka noticis kas nelāgs, viņa kā čūska spēcīgi izlokās ārā no smiltīm un atgriežas ūdenī. Kad paceļu galvu, tālumā ieraugu delfīnu baru, kas rotājas tikko atnākušās jaunās dienas gaismā. Paradīzes salās man atlikušas vēl tikai dažas laimīgas stundas, tad uz mājām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Praktiskā Maldīvija
Maršruts Rīga–Frankfurte–Male.
Man šo ceļojumu uzdāvināja, bet aptuvenās izmaksas diviem cilvēkiem Coco Palm Bodu Hithi pieczvaigžņu kūrortā ar iekļautu ēdināšanu maksā ap Ls 6000.
Maldīvu tūkstoš divsimt salu arhipelāgs starp Šrilanku un Madagaskaru stiepjas astoņsimt kilometru garumā. No Maldīvijas valsts galvaspilsētas Males līdz Šrilankai ir tuvāk nekā līdz pēdējai arhipelāga salai, līdz ar to var meklēt arī citus maršruta variantus.
Pudele minerālūdens uz vietas — USD 5, pudele baltvīna — aptuveni USD 25.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!