Taču mātēm īpaši grūti esot palaist prom dēlus, kuri nereti mammas aprūpē jūtas tik ērti vēl ilgus gadus.
Atceros, kā Gunta pirms kāda laika skaļi lasīja telefona īsziņu: "Mammu, lūdzu, uzcep vakariņās īstu karbonādi! Tu jau zini, kāda TUR ir pārtika…" Tāds lūgums ir Mika stilā. Protams, Gunta atlika iesāktos darbus un steidzās mājās dēlam cept kraukšķīgu karbonādi.
Šajās ziemas brīvdienās Miks atkal bija mājās. Viņš stāstīja, ka Londonā iemācījies pats sev gatavot maltīti, jo tā sanākot lētāk. Par to, ka dēls kļuvis saimnieciskāks, mammai liels prieks. Gunta stāsta, cik pārsteigta bijusi, ka mājās pamanījusi Miku rūpīgi beržam pannu. Vēl skolas pēdējos gados dēls bieži lūdzis mammu sasmērēt sviestmaizes, jo pašam to darīt negribējies pat tad, kad māca izsalkums. Studiju pirmajā laikā dēls esot sašutis ziņojis, ka kopmītnēs katram savs tualetes papīra rullis jāgādā. "Mājās jau tādi sīkumi bērnus neinteresē, viņiem liekas pašsaprotami, ka par sadzīviskajām ķibelēm atbild vecāki."
Tāpēc nu Gunta iesaka: "Tām mātēm un tēviem, kuri vēlas, lai bērns kļūst patstāvīgāks, es noteikti ieteiktu mudināt atvases doties studēt ārpus Latvijas."
Atraitnes dēla mīta nav
Miks, dzirdot, kā viņu aprunājam, spurojas pretim. Neesot jau arī agrāk viņš bijis nepraša. Gunta neatceras, ka Miks būtu sagādājis viņai lielas raizes, arī tīņa gados ne. Viņa vienmēr uzticējusies dēlam, nav uzmācīgi kontrolējusi. Vidusskolā dēls pievērsās skvoša spēlei, varbūt tāpēc blēņām neatlika laika. Miks arī saviem spēkiem atradis iespēju, kā samaksāt dārgās sporta menedžmenta studijas Londonas universitātē, pats arī sedz dzīvokļa īri un ikdienas tēriņus. Vēl nesen Miks līdztekus studijām piestrādāja par oficiantu un no nopelnītā atlicināja naudu, ko atsūtīt mammai. Lai viņai vieglāk Rīgā maksāt dzīvokļa kredītu. Pēdējā studiju gadā gan mācību slodze ir lielāka, tāpēc no piepelnīšanās nācies atteikties
"Nav jābūt augušam bagātnieku ģimenē, lai studētu ārpus Latvijas! Ir dažādi fondi, kas izsniedz studiju kredītus un stipendijas. Pirmo gadu par mani maksāja karaliene Elizabete," Miks atklāj savu "sponsoru" un izgaisina dzejnieka Plūdoņa radīto mītu par atraitnes dēlu, kuram mācības tālumā beidzās ar badu un diloni. Ja ir krampis, sasniegt var visu, uzskata puisis.
Raizes kompensē labdarība
Pārliecība, ka dēls spēs par sevi pastāvēt, Guntai dod sirdsmieru. Ko gan līdzētu, ja viņa nemitīgi raizētos, kā klājas no ģimenes ligzdas izsprukušajam? No malas raugoties, pat šķiet, ka dēls biežāk satraucas, kā mammai pa Rīgu iet, kamēr viņš ir Londonā. Pāris reižu nedēļā Miks zvana vai uztur sakarus ar mammu Skype.
Gunta vēl nesen pati bija studente - vispirms Latvijas Universitātē apguva grāmatvedību, bet tad izlēma kļūt par diplomētu sociālo darbinieci. Kārtojot kādas labdarības organizācijas grāmatvedību, arī pati pievērsusies labdarībai un nodibinājusi bāreņu biedrību Saules bērni.
"Kad Miks ir prom, skaudrāk izjūtu, ko nozīmē, ka tev ir tikai viens bērns. Varbūt, ka mans darbs nu ir kā kompensācija tam, ka neesmu laidusi pasaulē vairāk bērnu," Gunta secina. Ja vien Miks ir Rīgā, viņš palīdz mammai, saiņo un izvadā paciņas. To, ka pēc studijām varētu Latvijā neatgriezties, Miks nepieļauj. Vienīgi šis gads varētu būt mazāk labvēlīgs, lai topošais sporta menedžmenta pārzinātājs veiksmīgi atrastu Rīgā darbu, tāpēc, iespējams, Miks Londonā turpinās studēt maģistrantūrā. Gunta dēla izvēli atbalsta.