Vēstule no Ķīnas. Ielu kori un dejas

Universitātes stadions neapklust arī dienas vidū, kad to apdzīvo studenti. Visās stadiona pusēs ierīkoti āra trenažieri, pie kuriem var doties katrs, kas tajā brīdī gatavs sevi uzturēt formā.Esmu redzējusi tā sauktos deju laukumus – deju grīda zem klajas debess, kur pievakarēs cilvēki nāk pa pāriem dejot vai mācīties deju. Visiem skan viena mūzika, tomēr pamanu, ka katrs mēģina savu deju – vienam pārim tas ir valsis, cits tajā pašā laikā izmēģina kādu straujāku Latīņamerikas deju. Tomēr mērķis visiem viens – dejot un labi pavadīt laiku.Skaistajā Debesu templī, kas atrodas Pekinas dienvidrietumos, vietējo un tūristu izklaidei var manīt dažnedažādas izpausmes. Tikko ieeju pa tempļa vārtiem, tā uzmanību piesaista mazliet čerkstoša mūzika, ko atskaņo no pārnēsājama magnetofona. Tās pavadījumā pēkšņi turpat uz gājēju celiņa nostājas trīs pāri un atrāda deju soļus. Tā sauktie ielu dejotāji galvenokārt ir vecāki cilvēki, kas satiekas turpat uz vietas, un kādam noteikti ir līdzi kāda mūzikas iekārta. Mūzikas ierīce tiek nolikta uz gājēju ielas maliņas, un dejot var pilnīgi visi, kas tajā brīdī grib izlocīt kājas vai atkārtot kādu iepriekš iemācītu soli.Turpinot ekskursiju pa lielo Debesu tempļa parku, jau atkal izdzirdu mūziku. Galvenā mūziķe ir apmēram 50 gadu veca ķīniete, kura te uzstājoties diezgan regulāri. Kamēr viņa atpūšas, pavadošais sastāvs rāda kādu deju. Dejotājas ir trīs pavecākas korpulentas dāmas, kas tērpušās vēderdejotāju kostīmos. Nekur nemanu ziedojumu kastīti. Apmēram 100 cilvēku lielā auditorija šo kolorīto skatu var baudīt pilnīgi par velti.Uz soliņiem sasēdušie spēlē kārtis tik aizrautīgi, ka liekas – viņi cīnās par miljonu. Pa trīs četri kompānijā apvienojušies kāršu spēlētāji triec kārtis pret asfaltu un sulīgi iesmejas pie katras partijas. Kādā paviljonā cilvēki sastājušies divās pusēs, pa vidu – diriģente ar zizli rokā izteiksmīgi ik pa brīdim parāda, kad jādzied sieviešu partija, kad – vīriešu. Katrs, kas grib, var pievienoties, ir arī brīvi nošu komplekti, un katrs, kam apnīk, var iziet no kora dziesmas vidū. Mazais paviljona koris kļūst par manu šīs dienas favorītu.Diena ir pilna ar dziesmām, dejām un smiekliem. Ķīnieši māk sevi izklaidēt, tajā pašā laikā nodarbinot ķermeni un atbrīvojot prātu. Tajā brīdī nav svarīgi, vai esi bankas darbinieks, pasta ierēdnis vai pārdevēja. Dziesma un deja vieno. Šajā ziņā, man liekas, mēs nemaz neesam tik atšķirīgi.