Vēstule no svešuma: Par radiem un karaļiem

Nesaprotu, kāpēc latvieši paši par sevi gaužas, ka svētku par daudz, ēd par daudz un dzer par daudz. Būtu svinējuši, priecājušies, nedzēruši šņabi, nevis sūdzējušies, ka svētki par gariem.Tikko turku atzīmētais bairams ilga piecas dienas. Un neko – nesūdzas, pārcieta, izpriecājās. Svētki nozīmēja arī došanos viesos un vecāko radu apciemošanu. Tādu teicienu kā «mēs jau tikai bērēs satiekamies» turki nepazīst. Jābrauc apciemot vecajie, kaut vai pusstundiņa jāpasēž, lai veiktu savdabīgu laika atskaites koordināti, lai apjaustu, kā skrien laiks un kā viss mainās.Mums bijuši dažādi dzimtas locekļu apzīmējumi, tikai sadzīves līmenī šie nosaukumi aizmirsušies, jo netiek pielietoti. Man pašai jūk, kas ir švāģeris? Sievas brālis vai māsas vīrs? Kādā latviešu pasakā lasīju, ka dzimtas radinieces bijušas dzidzinīte un ietaļa: brāļa sieva vai vīramāsa, neatceros, bet labi zinu, ka mums arī, lai kā teiktu, ka zūd ģimeniskās saites, dzimtas locekļu nosaukumi bijuši krāšņi un bagātīgi tāpat kā dzimtas.Pēc bairama es zinu, ka arī man turkos ir vieta radniecībā. Jenge ir dzimtā ieprecētā. Tēva brāļi ir amdža, māsas – hala, mātes māsa ir teze, brāļi – daiji. Un tā katram ir kāds nosaukums, dalījums, lai ir skaidrība. Ir mātesmāte un tēvamāte, bet jaunizdomāti bērnu doti apzīmējumi vecvecākiem, ar ko latviešu vecvecāki lepojas līdz savai godpilnai aiziešanai, turku ģimenēs netiek ņemti vērā. Nekāda Nonna, Omiš, Grōsīte, Masata vai Vecalajs, Grōspaps turkiem nebūtu iedomājams. Ir tikai tā kā ir: babaanne un anneanne, tēta mamma un mammas mamma. Kā tad jūs varat atšķirt? Man vienmēr pajautā. Laikam tikai ar mazbērniem neviens nekrāmējas un visiem bija viens nosaukums – torun, nešķirojot vai mazdēls vai mazmeitiņa.Apciemojot tezes, jenges un amdžus, laiks pagāja tikpat saspringtā režīmā kā Anglijas karalienei – kur cikos jābūt pie kuras tantes. Turklāt pēc senām paražām jau sagatavots cienasts. Galds lūst! Laima, hanum, ēdiet, viss no pašu dārza: mandarīni, vīģes, granātāboli, vīnogas, viss pašu. Neiztrūkstoši – tēja un baklavas saldumgabaliņi, kā likums, vismaz trīs.– Laima, hanum, cik labi, ka atbraucāt! Mēs jums Mida ēzeļa ausis parādīsim!– Tā paša karaļa? Tiešām te dzīvojis? Bet es domāju, ka tas ir grieķu mīts... Kur ta’ viņš ir?– Miris, apglabāts tepat netālu no Polatli, pēc izrakumiem augšāmcēlies, tagad slavenais frīģietis muzejā ar visām ausīm.– Patiešām ausis bija kā ēzelim?– Valdnieki vienmēr var atļauties kādu dīvainību, un vēlāk tieši par viņu vājībām sacer mītus un stāsta tālāk jau kā patiesību.Turcijas vēsture nežēlīgi rāda laika nerimtīgo plūdumu. Laiks ar cilvēci spēlējas kā desu spēlē, kur krustiņi+nullītes. Karaļa Mida kaps slejas bijušās senās Frīģijas vientulīgi pakalnainajos laukos gluži kā pilskalns. Jaunizveidotā eja ieved kapā pa tiešo. Aiz restēm milzu guļbaļķu mūžamāja, izveidotas sastatnes un stiprinājumi, lai koks gaisa ietekmē nesabirztu. Kaps no VIII gs.p.m. un pārcietis visu Mazāzijas un Anatolijas vēsturi.Te dzīvojuši gandrīz visi, par kuriem rakstīts vēstures grāmatās kā pasakās: par mātes kulta pielūdzējiem, par asīriešiem, par hetiem, par joniešiem/doriešiem, kas dzīvoja tagadējās Turcijas teritorijā un ir grieķu mākslas kanona veidotāji, par Gordija mezglu, kuru turpat, netālu no tagadējās Ankaras, pārcirtis Maķedonijas Aleksandrs, par bagāto Krēzu, par karali Midu, kas uz dievu labvēlību izvēlējies, lai visam, kam pieskāries, tas pārvērstos zeltā. Grieķu vēsturnieks Teopomps atstāsta ķēniņa Mida un satīra Silēna sarunu par plašu ārkontinentu. Kā neticēt epistulāram avotam, ka dzīvojis gan Mids, gan saulē sildījušies satīri – puscilvēki/pusāži? Anatolijā tas ir pilnīgi ticami, ka satīri bijuši, par frīģiešiem teikts, ka viņi labi dejotāji un karotāji. Tagad bijušajā vēsturnieku apdziedātajā skaistajā frīģiešu galvaspilsētā Gordijā pie Polatli pilsētas ir tikai drupu pamati, blakus mazs turku ciematiņš, kurā ganās govis un aitas. Impērijas mainās!Laiks un vēsture tagadējās Turcijas teritorijā bijuši ļoti dāsni. Tautas nākušas, gājušas, viena otru pārņēmušas, piedzīvojot impēriju uzplaukumus un norietus. Tagad kopš 1018. gada, kad Anatolijā iebruka turku seldžuki, kādus tūkstoš gadus dzīvo turki. Tāpēc, atgriežoties Stambulā, uzzinot, kas tagadējiem grieķiem par nepatikšanām, kas laicīgajiem itāļiem noticis, kas draud mūsdienu frančiem/beļģiem, vāciešiem, latviešiem, kas peldam kopējā Eiropas Savienības impērijas naudasupē, patiešām gribas teikt – katrs cilvēks šajā dzīvē dzīvo tikai savu šo vienīgo dzīvi, bet cilvēce kopumā visu ir pacietusi, izturējusi, mainījusies, veidojusies kā bioloģiska vienība. Apciemojot radiniekus, es laika veci saņemu pie bārdas, apzinoties savu nozīmīgā punktiņa vietu laika koordinātā. Kas nāks vēlāk, i to kopā ar savējiem pārcietīsim.