Ziemas šeit nav, ūdens virpulis izlietnē tiešām griežas otrādi, un automašīnas brauc pa ceļa kreiso pusi. Tūkstošiem salu
Galvaspilsēta Džakarta ar gandrīz deviņiem miljoniem iedzīvotāju ir kokteilis, kurā sajaukti vairāki simti Indonēzijas etnisko grupu, biznesmeņi un laimes meklētāji no visas pasaules, valstī lielākā bagātība un nabadzība, debesskrāpji un bezpajumtnieki. Visam pāri klājas smags smogs, kas šo pilsētu padara par īstu pekli. Tūristi šeit visbiežāk uzturas caurbraucot. Ja grasāties ceļot ar nomātu auto, jāatceras, ka sastrēguma stundās, braucot pa maģistrālajām ielām, vienā automašīnā jābūt vismaz trim pasažieriem.
Indonēziju veido piecas galvenās salas un 30 nelieli arhipelāgi, kopumā - vairāk nekā 13 000 salu. Esot aprēķināts, ka vajadzīgi 15 gadi, lai tās visas apceļotu. Tāpēc neticiet, ja kāds vidējais latvietis apgalvo, ka ir apceļojis visu arhipelāgu. Tomēr Indonēzijas valdība ir mēģinājusi atvieglot dzīvi tūristiem un Džakartas pievārtē izveidojusi 100 hektāru lielu parku, kurā līdzīgi kā Brīvdabas muzejā var gūt priekšstatu par katras provinces tradicionālo dzīvesveidu, apbūvi, kultūru. Varbūt vainīga agrā rīta stunda, tomēr parks šķiet tukšs un neīsts. Ēkās var apskatīt tradicionālos apģērbus, kulta priekšmetus un darbarīkus, tomēr es nevaru sagaidīt, kad sāksim apceļot salas.
"Audz, bērniņ, audz ātrāk liels, sūtīšu tevi uz Bandunu mācīties," autobusā dzied Budijs, mūsu smaidīgais gids. Tas, ka Banduna ir Indonēzijas izglītības centrs, iekodēts pat šūpuļdziesmās. Pilsēta atrodas tikai 120 kilometru no Džakartas 768 metrus virs jūras līmeņa. Gaiss te ir krietni svaigāks nekā galvaspilsētā, tāpēc aizpagājušajā gadsimtā Banduna veidojās kā nedēļas nogales kūrorts bagātajiem. Raksturīga iezīme ir art deco stilā celtās ēkas. Tiesa, tādu nav atlicis daudz, jo vēsturiskās (koloniālā laika) apbūves saglabāšana pilsētas tēviem nav šķitusi svarīga.
Bandunu var saukt arī par iepirkšanās paradīzi, jo šeit koncentrējusies tekstilrūpniecība un tiek ražoti pasaulslavenu zīmolu izstrādājumi. Līdz Eiropas un Amerikas veikaliem neaizceļojušo produkciju tirgo tepat fabriku veikalos. Pat mūsu saspringtajā programmā, kas saucas Ceļojums Javas salas dvēselē, iekļauta iepirkšanās. Sākotnēji to uztveram gariem zobiem, tomēr azarts un negausība ņem virsroku, kad atklājas, ka T kreklu, kas Rīgā maksātu vismaz 20 latu, var nopirkt par pāris latiem, un Hugo Boss džinsu cena ir 30 latu.
Nākamajā rītā jau agri jāsēžas vilcienā, tāpēc neapskatīta
paliek Bandunas kalnainā apkārtne. 2084 metrus augstā Tangkuban
Perahu kalna joprojām aktīvā vulkāna krāteris ir redzams no
jebkuras vietas pilsētā, un to sasniegt iespējams gan kājām, gan ar
auto.
Cauri džungļiem un rīsa laukiem
Javas salā dzīvo vairāk nekā puse no 237,5 miljoniem Indonēzijas iedzīvotāju. To apliecina arī ainava aiz loga sešas stundas ilgajā braucienā ar vilcienu - nemitīgi rīsa lauki, lai pabarotu pasaulē visblīvāk apdzīvoto salu, un katrā mazajā rīsa lauka kvadrātiņā pa strādniekam, jo apdzīvotība šeit ir 940 iedzīvotāju uz kvadrātkilometru. Rīsa laukos pamanām pa makšķerniekam. Izrādās, applūdināto zemi izmanto arī zivju audzēšanai. Trīs ražas gadā un vēl zivis piedevās - tas ļoti labi raksturo Indonēzijas auglīgo klimatu un dabas labvēlību. Taču šis ir arī viens no seismiski aktīvākajiem Zemes reģioniem, un aktīvo vulkānu skaita ziņā Indonēzija ir pasaules rekordiste.
Vulkāniskas izcelsmes kalnu grēda (augstākais ir Semeru vulkāns - 3676 m) stiepjas no austrumiem uz rietumiem cauri visai salai un sašaurina lauksaimniecībai un dzīvošanai noderīgās zemes. Brīžos, kad sliedes līkumo cauri kalniem, atraujam vaļā vilciena durvis un negausīgi fotografējam Indonēzijas džungļus, kuros vēl mūsdienās tiek atrasts pa kādam neredzētam dzīvniekam.
Kad Indonēzijas iepazīšana pa vilciena logu beigusies, sēžamies autobusā, lai brauktu uz nelielo (100 000 iedzīvotāju) Vonosobo pilsētiņu un nākamajā rītā dotos satikt manā mūžā pirmo vulkānu un vecāko hinduistu templi Indonēzijā.
Dievu miteklis
Indonēzija mostas agri. Saputrojies laika joslās un savā modinātājā, pieceļos pulksten četros. Aiz loga jau skan musulmaņu garīdznieka lūgšana. Pilnīga tumsa, tomēr eju ārā un dodos prom no centra. Ielas tukšas, tikai divas sievietes ar lieliem saiņiem kaut ko gaida. Visas notekas vēl šalc pēc vakardienas lietus. Nu jau var dzirdēt, kā no dažādām pusēm skan četru piecu garīdznieku smeldzīgās dziesmas. Bet tas vēl nav viss - dzied cikādes, rīsa laukos kurkst vardes. Un debesīs mēness apgāzies ar ragiem gaisā. Pēkšņi lūgšana beidzas, nodzied gailis, un diena ir sākusies. Pēc pusstundas ielas ir pilnas ar mašīnām.
Mūsu autobuss rāpjas kalnā. Ainava mainās - rīsa lauki palikuši ielejā, tomēr arī šeit apstrādāta katra zemes pēda. Stāvākajās nogāzēs ikviens terases pakāpiens izskatās tikai mazliet lielāks par čaklas saimnieces puķu dārziņu Rīgā uz balkona. Cik nu var saskatīt, arī dobes apkoptas tikpat rūpīgi. Zemes apstrādāšanas metodes nav mainījušās gadsimtiem, jo traktors, kas mācētu pārvietoties pa terasēm, vēl nav izgudrots. Zemnieki ceļas naktī, iededz lāpas un no ielejas dodas uz attālākajām terasēm, lai rītausmā sāktu darbu.
Esam nonākuši Dienga (tulkojumā - Dievu miteklis) plato 2000 m virs jūras līmeņa. Pāri ielejai klājas gan mākoņu, gan vulkānu radītā dūmaka. Pētnieki pieļauj, ka ainava ar indīgo vulkānisko gāzu ietekmi un dīvainas krāsas ezeriem radījusi mītisku auru šai vietai, kur slejas senākie (VII gs.) hinduistu tempļi Javā. Tie ir nelieli un samērā vienkārši, tomēr līdzība ar vēlāk tapušo Borobudura šedevru ir saskatāma.
Dienga aktīvo vulkānu komplekss stiepjas 6 x 14 kilometru platībā. Tūristiem piebraucamā vietā atrodas viens no krāteriem, kas, pildīts ar karstu ūdeni, burbuļo un rada "mītisko", pēc sēra smakojošo dūmaku. Līdzās atrodas gluži praktiska ģeotermālā elektrostacija.
Tūristu šeit nav daudz, kalnu gaiss veldzē un mudināt mudina doties nesteidzīgā pārgājienā. Tomēr steiga ir viena no mūsu iepazīšanās brauciena sastāvdaļām. Gids mani mierina un saka, lai braucu vēlreiz, naktsmājas varēšot sameklēt tepat ciematā, ērtību gan nekādu neesot.
Lejupceļā piestājam nelielā tirdziņā. Vietējie nelolo ilūzijas, ka būsim lieli pircēji, tomēr labprāt pozē fotoaparātam. Kāda kalsna sieviete, krietni vecāka par citām, baksta manu apaļīgo vēderu un kaut ko vaicā. Vai es esot stāvoklī, pārtulko gids. Pārējām tirgus sievām lieli smiekli. It kā nedaudz taisnojoties, viņas paskaidro, ka jokdare esot mazliet dīvaina. Man te patīk, jo pat šajā īsajā pieturvietā jūtu lielu labvēlību, nevis norobežošanos no svešiniekiem, kas ieradušies no otras pasaules malas, un vēl pievilcīgāka kļūst ideja par atgriešanos un dzīvošanu Dievu miteklī.
Piedzīvojuši animismu, hinduismu un budismu, XV gadsimtā lielākā daļa indonēziešu kļuva islāmticīgi. Kultūru saskarsmē atšķirīgu reliģisko tradīciju elementi ir sajaukušies un "atšķaidījuši" islāmu, tāpēc tas nav tik pedantisks kā, piemēram, Tuvajos Austrumos.
Noslēpumainais templis
Borobudura templis majestātiski slienas pāri visaugstāko palmu
galotnēm. Grūti iedomāties, kā IX gadsimtā celtā un XV gadsimtā
pamestā 15 metru augstā būve vairākus gadsimtus varējusi palikt
apslēpta zem vulkānisko pelnu un tropu augu paklāja. 1814.gadā
salas pārvaldītāja britu gubernatora ģenerāļa Tomasa
Stamforda-Raflesa sūtīta 200 vīru ekspedīcija attīrīja lielāko daļu
monumenta. Tā sākās pasaulē lielākā budistu tempļa mūsdienu
vēsture, tomēr Borobudurs joprojām slēpj atbildes uz vairākiem
jautājumiem. Viena no interesantākajām un acīm redzamākajām, bet
neatbildētām mīklām nejauši tika uzieta 1885.gadā. Zem pamatnes
plāksnēm atrada dekoratīvus ciļņus, kas stiepjas visapkārt templim.
Pašlaik vienā Borobudura stūri paslēptā pamatne ir atstāta atklāta.
Pārējos ciļņus, kā jau tas bija iecerēts vairāk nekā pirms tūkstoš
gadiem, joprojām slēpj akmens plāksnes.
Mūsu ceļojums noslēdzas Jogjakartā - Javas kultūras galvaspilsētā ar daudziem vēsturiskiem tempļiem un pilīm. Īpaši izslavētas ir šeit tapušās sudrablietas un batika. 30 kilometru no pilsētas atrodas 2968 metrus augstais Merapi vulkāns - viens no aktīvākajiem ne tikai Indonēzijā, bet arī pasaulē. Tas tiek rūpīgi uzmanīts, tāpēc 2006.gada izvirdumā upuru nebija, tikai bija jāevakuē vairāki tūkstoši cilvēku. Tiklīdz vulkāns norimst, iedzīvotāji atgriežas auglīgajās kalna nogāzēs. Gids stāsta, ka sausajā gadalaikā, ja vulkāna aktivitāte ir zema, iespējams noorganizēt saullēkta sagaidīšanu kalna virsotnē. Kāpiens jāsāk ap vieniem naktī, taču maršruts neesot pārāk sarežģīts.
Agama rūpals ir tūristu vizināšana. Laiski atlaidies rikšā, viņš gaida klientus pie četrzvaigžņu viesnīcas Jogjakartas centrā. Divu dienu laikā jau vairākas reizes esmu viņam laipni atteicis, tomēr viņš smaidīdams mēģina jaunu viltību: "Mister, šodien ļoti karsts. Mister, labāk braukt ar rikšu." Nu jau tas mums abiem vairāk izklausās kā joks, un man ir skaidrs, ka ne jau tie 20 000-30 000 rūpiju (divi trīs dolāri), ko maksātu brauciens līdz iepirkšanās ielai, viņam ir galvenais. Pārmijam dažus vārdus un šķiramies ar laba novēlējumiem. Grūti iedomāties līdzīgu ainu ar taksometra šoferi pie viesnīcas Rīgā.
Arī pērkot kioskā alu, pārliecinos, ka Indonēzijā darbojas citi tirgus likumi. Pēc nelielas kaulēšanās alus bundžas cena tiek nolaista no 20 000 līdz 15 000 rūpijām. Bet, kad nāku pēc nākamā alus un bez kaulēšanās maksāju piecpadsmit tūkstošus, sieviete man izdod atlikumu - 2000 rūpiju. Valstī, kurā aptuveni piektdaļa iedzīvotāju dienā pelna ap 10 000 rūpiju, tas nebūt nav maz. Bet varbūt tieši tāpēc nauda šeit nav galvenais un cilvēki ir priecīgāki nekā Latvijā? Piecās dienās to nav iespējams saprast. Būs jābrauc vēl.
Autors bija aviosabiedrības KLM un Indonēzijas vēstniecības viesis