Lielie gaida ribiņas un šašliku, bet bērni parasti visvairāk gaida grilēšanas nobeigumu, lai uz dziestošajām oglēm karsētu uz kociņiem uzdurtus māršmelovus. Tikai jāuzmanās, lai tie kūstot nenošļūktu no kociņa un neiekristu oglēs vai arī ar tiem neapdedzinātu muti.
Lielais, baltais mīkstais saldums karstumā iegūst karamelizētu garoziņu, bet iekšā kļūst putojoši mīksts. To cepot un ēdot, tiešām ir visu laiku jāuzmanās, lai pusšķidrā un maigā iekšpusīte negūst pārsvaru pār stingro, bet plāno āriņu un māršmelovs nenoslīd no kociņa arī zālē. Tur tas ielips un nemaz nebūs tik viegli izķeksējams – ēdājam par kreņķiem.
Meklējot vārda "māršmelovs" skaidrojumu lielajā interneta vārdnīcā tezaurs.lv, vietā parādās sens apvidvārds "marškūns" (rupjš pakulu audums) un vēl citas variācijas, taču bērnu iecienītajam, ugunskurā apbrūninātajam, vidū pakusušajam, staipīgajam saldumam skaidrojuma nav.
Taču Latvijā šo zefīram līdzīgo gardumu var nopirkt jau sen, tāpēc pastāstīšu par tā vēsturi un nozīmi amerikāņu bērnu vidū.
Garduma pamatā ir leģenda, kas bijusi zināma kopš senseniem laikiem. Vārds "māršmelovs" cēlies no malvas augu sugas altejas (Althaea officinalis). Tas ir Eiropas, Ziemeļāfrikas un Āzijas izcelsmes augs, kas aug purvos un citās mitrās vietās. Auga kāts un lapas ir gaļīgas, baltajam ziedam ir piecas ziedlapiņas. Nav precīzi zināms, kad zefīri tika izgudroti, taču to vēsture aizsākās jau 2000. g. p. m. ē. Senajā Ēģiptē. Līdz pat XIX gadsimta vidum alteju lielākoties izmantoja ārstniecības vajadzībām, lai remdētu klepu, iekaisuša kakla sāpes un dziedētu brūces.
Pirmos māršmelovus gatavoja, savārot sakņu mīkstuma gabalus ar medu līdz biezai masai. Kad maisījums sabiezēja, to izkāsa, atdzesēja un ēda.
Bet tad franču pavāri konstatēja, ka sulu var uzputot un tad vārīt kopā ar olbaltumiem un kukurūzas sīrupu, lai iegūtu konfekti, kuru var veidot atsevišķās formiņās.
Sākumā tas bija pietiekami sarežģīts roku darbs, bet XX gadsimta sākumā kāds izgudroja aparātu, ar kura palīdzību konfektes varēja ražot ātri un vairumā. Tiesa, lielākoties māršmelovus sāka gatavot nevis ar altejas saknes sulu, bet gan ar želatīnu un stērķeli, kas radīja stabilu zefīra formu.
Latvijā var nopirkt gan māršmelovus (konfektes gabaliņos, parasti plastmasas maisiņā), gan arī māršmelovu krēmu (fluff). Krēms ir stipri saldāks nekā maršmelovs. Katrs bērns Amerikā (un ne tikai) skautu un gaidu vai cita veida nometnē ir māršmelovu spraudis uz koka zariņa un tad grauzdējis ugunskurā.
Šādi ceptu māršmelovu var likt starp diviem cepumiņiem kopā ar šokolādi un vēl pakarsēt, lai arī šokolāde mazliet pakūst.
Angļu valodā šāds saldums saucas smore. Mini māršmelovi, ko arī reizēm var nopirkt veikalos, nav domāti cepšanai ugunskurā, bet gan iemešanai karstā kakao krūzē.