Kamēr mākoņi laiski spēlējas zilās debesīs un baltas viļņu galotnes tikai nedaudz kacina pludmali, pie jūras katrs var rast sev tīkamāko nodarbi. Vienā no Liepājas kolorītajiem mikrorajoniem – Karostā – liedagam piekļaujas vindsērfinga klubam Rietumkrasts atvēlētā teritorija, kur siltajās dienās pulcējas aktīvās atpūtas cienītāji.
Noķert sajūtas un vēju
Karostas pludmalē mūs sagaida iedeguši burātāji. Biedrības Rietumkrasts valdes priekšsēdētājs Armands Sanders un biedrības valdes loceklis, arī nodibinājuma Latvijas Olimpiskā burāšanas skola vadītājs un treneris Jānis Jēkabsons ir atvērti sarunai – par āķīšiem un magnētiņiem, kas cilvēkam liek kāpt uz dēļa, kaita, supa vai cita aprīkojuma un izaicināt stihiju.
No malas vērojot, šķiet, ka vindsērfings pieprasa nopietnu fizisku sagatavotību, tomēr sērfotāji ir vienisprātis: "Baigi lielo spēku nevajag, vairāk jāstrādā ar galvu. Viens ir tehnika, otrs – prasme dabas jaudu novirzīt tur, kur vajag. Vairāki dalībnieki startē vienlaikus, un uzvar tas, kurš pareizāk izmanto vēju un pirmais iebrauc finišā. Vindsērfings ir kā šahs uz ūdens. Tas ir pieredzes jautājums, jāzina gana daudz, un vienā dienā to visu apgūt nevar."
Sezonas laikā, kas ilgst no jūnija līdz septembra beigām, jāpaspēj noķert sajūtas un prasmes, lai būtu spēcīgāki nākamajā sezonā. "Pilsētā, kurā piedzimst vējš, ir bijušas arī vasaras, kad vējš aiziet citur. Šis gads piekrastē uzskatāms par veiksmīgu – pietiekami vējainu," secina liepājnieki. Un piebilst: "Daži dullie ir gājuši jūrā arī decembrī. Ka tas īsti nav lāga, jūt ar vecumu. Jaunieši to var atļauties."
Cik labi katrs brauciens izdosies, atkarīgs no vēja virziena un konkrētās dienas uzdevuma. Sacensībās ir jāpieveic noteikta distance, savukārt, ja vizinās tāpat vien, var izbraukt ārā pa vieniem jūras vārtiem un iebraukt atpakaļ pa otriem. "Tas ir diezgan izaicinoši: nav zināms, kas darās atklātā jūrā. Tur vilnis mēdz būt savādāks, pie mola atkal citāds. Bīstams. Tāpēc jau izveidojām klubu, lai pa vienam nebraukātu, lai vismaz kāds biedrs no krasta uzmet aci. Ja burātājs neatgriežas, reizēm pietiek ar otru dēli aizbraukt paskatīties. Lai gan parasti tālāk par diviem kilometriem nedodamies un vēja prognozes laikus tiek noskaidrotas, ar tehniku mazums kas var gadīties, piemēram, kāds šarnīrs salūst vai tamlīdzīgi," trīs reizes spļaujot pār plecu, Jānis teic, ka ar kluba biedriem un buru skolas audzēkņiem līdz šim nekas ļauns nav piedzīvots.
Ūdenssportā valda savstarpējas palīdzēšanas likums – nedrīkst pabraukt garām, ja kāds ir apstājies. Sasveicinies un pajautā, vai viss ir kārtībā. Dažu iesācēju ir nācies nocelt no mola, kur viņu uzdzinis krasta vējš: vīram pietrūcis spēka atbraukt atpakaļ. Bet kādam pieredzējušam kaitotājam šīs vasaras sākumā braukāšana pa jūru vienatnē diemžēl beigusies letāli.
"Kāpēc cilvēkam jāmetas viļņos un jācenšas apseglot vēju?" mēģinu provocēt sērfotājus. Armands spriež, ka iemesls katram savs: "Dažs meklē sportiskās aktivitātes, cits relaksēšanos. Saspringtajā laikmetā, kad teju visas jomas kļūst datorizētas, tu pēc darba dienas iebrauc jūrā, atslēdzies un it kā savienojies ar dabu. Tu paļaujies uz sevi un domā tikai par to, kā visu pareizi sadarīt."
Izplatīta problēma mūsdienās ir depresija. Kad esi uz jūras, nevajag tabletes, kas noņem stresu. Būtībā jebkurš sporta veids, kas iedod fizisku slodzi, ir lielisks antidepresants, kolēģim piebalso Jānis. Viņaprāt, sportisti, kuri tiecas uz rezultātu, cīnās par olimpiskajām medaļām, mēdz ieiet azartā un var tik ierauti otrā galējībā.
No septiņiem līdz septiņdesmit
Par vindsērfinga kluba Rietumkrasts aizsākumu uzskatāms 2005. gada 8. decembris. Vīri smej, ka kluba jubileju entuziasti iezīmējuši jau pērn un nākamgad to darīs atkal – prieka taču nevar būt par daudz.
Jānis atceras, ka padomju laikos ar kombināta Baltija, DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība), jūrskolas, iestādes Agroprojekts un vēl dažu uzņēmumu atbalstu Liepājā funkcionējuši pieci jahtklubi. Tie izvietojušies kanāla malā un uz Attekas salas, jo jūrā iet bija aizliegts, toties Liepājas ezers vēl bijis burājams. Beidzoties padomju varai, uzņēmumiem vairs nebija pienākuma sponsorēt sporta aktivitātes, un inventārs mētājās noliktavās. Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu ļaužu prātus galvenokārt nodarbinājusi nepieciešamība nopelnīt, lai izdzīvotu.
Jānis turpina: "Kad parādījās nauda, varējām pakāpeniski iegādāties inventāru un pēc 2000. gada atgriezties sportā. Sākumā katrs darbojāmies individuāli. Satikāmies pie tagadējā prāmju termināļa, kur bija laba vietiņa ieiešanai jūrā, un arī citur. Reizēm aizbraucām uz Pāvilostu. Secinājām, ka nav ko vazāties pa kaktiem – jāuztaisa savs klubs. Sanācām kopā kādi desmit, divpadsmit vīri, vecie burātāji, kas pēc pārtraukuma vēlējās atsākt. Burātājs Elmārs Smiltnieks no Pāvilostas, bijušais liepājnieks, klubam iedeva vārdu, ko piereģistrējām laivu reģistrā."
Pašvaldība klubam Rietumkrasts ierādījusi vietu Karostas pludmalē, Katedrāles ielas galā, kur tagad pamatīgos metāla konteineros tiek uzglabāts sērfotāju aprīkojums. Stāsts par aizraujošo hobiju un burātāju aktivitātēm būtu nepilnīgs, ja nepieminētu vēl vienu Rietumkrasta valdes locekli – Vilmāru Bogdanovu. Burātāji viņu iesaukuši par bocmani, saimniecības daļas vadītājs te visu liek uzturēt kārtībā. Ja kāds no malas grib pamēģināt, viņš arī gatavs pamācīt.
Pašlaik klubā darbojas piecpadsmit biedru un daži atbalstītāji. Viņi lielākoties burā kā atpūtnieki – lai baudītu. Starp citu, vecākajam kluba biedram ir septiņdesmit gadu. Ne katrs jauneklis tiek viņam līdzi.
2008. gadā nodibināta burāšanas skola jauniešiem. "Nevienu nepierunājam. No tāda, ko atved mamma ar tekstu "man vajag sportistu", nekas jēdzīgs nesanāk," zina Jānis.
Buru skolā uzņem no septiņu gadu vecuma, jaunieši tēmē uz sportiskiem sasniegumiem. "Šogad vien cauri buru skoliņai izgāja aptuveni trīsdesmit bērnu, bija arī klienti no Vācijas. Kāds vasarā atbrauc ciemos pie omes, te pamācās, paburā mēnesi un pēc tam atgriežas dzimtajā vietā. Pastāvīgie audzēkņi ir aptuveni desmit, un mūsējiem ir diezgan labi sasniegumi. U15 grupā bijām ceturtie pasaulē un piektie Eiropā. Latvijas čempionātā visu laiku kāds ir uz pjedestāla. Mūsu talantīgā Aleksandra Kaupa bija ceturtā pasaulē, tikai viens punktiņš pietrūka līdz trešajai vietai. Pirms tam te darbojās viņas brālis Ronalds Kaups. Cits puisis, Kristaps Keidāns, sāka braukt RSX olimpiskajā klasē, arī viņam bija labi rezultāti," Jānis palepojas ar jaunajiem audzēkņiem, kam treniņbraucieni palīdz sagatavoties buru skolas organizētajām sacensībām – Baltijas kausam vindsērfingā –, cīnīties par čempiona titulu.
Tikmēr Armands uzsver, ka pēdējos gados notikusi evolūcija: "Ja agrāk braucām tikai ar vēja dēļiem, tad tagad jau ar pūķiem. Ir pieejams kaitsērfings, iznomājam supus, laiviņas, visu, kas pa ūdeni kustas. Vasarā, īpaši saulainās dienās, Liepājā ierodas daudz tūristu, ne viens vien izlemj pamēģināt, un kādam iepatīkas."
Tēvi un dēli
Diviem uz ūdens ir ne vien drošāk, bet arī interesantāk, taču ne jau tādēļ vien aktīvāko sērfotāju pēdās seko viņu atvases. Iedvesmo piemērs. Tā Jāņa dēls Ernests ar burām ir uz tu kopš septiņu gadu vecuma, un nu, kad sasniegti piecpadsmit, jaunietis brauc atzīstamā līmenī.
Arī slavenākais no Latvijas sērfotājiem, vairākkārtējais pasaules čempions Jānis Preiss ir kluba Rietumkrasts biedrs. Tieši viņa dēļ kopš 2009. gada Liepājā katru gadu tiek rīkoti Eiropas un pasaules čempionāti gan pieaugušajiem, gan bērniem. Šovasar no 23. līdz 25. augustam Liepājā norisinājās Baltijas kauss un Latvijas čempionāts vindsērfingā. Trīs vējdēļu klasēs uz starta līnijas stājās 80 sportistu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Liepājnieks Jānis Preiss 12 braucienos izcīnīja uzvaru Formula Foil klasē, savukārt Ernests Jēkabsons, Liepājas Buru skolas audzēknis, sīvā cīņā ar igauņu sportistiem uzvarēja U17 grupā jauniešu Techno293 klasē un kļuva par 2024. gada Latvijas čempionu savā grupā.
Jānis Preiss uz Latvijas čempionātu bija atvedis sešus savus audzēkņus no Buru skolas filiāles Rīgā, arī savu dēlu Viljamu. Jautāts par foršāko laika prognozi sērfotāja izpratnē, Jānis skaidro: "Manējie čaļi nebaidās – jo stiprāks vējš, jo labāk. Latvijā ir gan ezeri, gan jūra, un mums ir jāburā! Rietumu piekraste no Liepājas līdz Pāvilostai – labākā. Militāristi gan lēnā garā teritoriju ņem nost. No jaunā Olimpiskās komitejas prezidenta dzirdēju labu tēzi, ka visā pasaulē augsta līmeņa sportisti dienē policijā vai armijā. Ja šeit ir NATO bāze, kāpēc nevarētu būt arī NATO bāzes burāšanas nodaļa? Jo kas gan ir vērtīgāks par jaunieti, kurš peld un nirst, kurš pārzina navigāciju, saprot vēju, viļņus un kartes. Protams, X stundā viņš ņems šauteni rokās, bet pārējā laikā – lai trenējas. Varbūt tur jāiegulda valsts līdzekļi, nevis tie jāprasa no vecākiem?"