Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa informē, ka, vērtējot iesniedzējas sūdzību par iespējamo Konvencijas 3.panta pārkāpumu, Tiesa uzsvēra, ka šis Konvencijas pants ne tikai aizliedz spīdzināšanu, pazemojošu vai necilvēcīgu apiešanos, bet arī uzliek valstij pozitīvu pienākumu, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, aizsargāt ieslodzīto personu veselību un drošību. Tomēr jebkuram apgalvojumam par sliktu izturēšanos ir jābūt pamatotam ar pierādījumiem, kā arī tai ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, lai uz to varētu attiecināt Konvencijas 3.pantu.
Šajā lietā Tiesa piekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam par to, ka nav pamatotu pierādījumu iesniedzējas veselībai vai dzīvībai reālam apdraudējumam Iļģuciema cietumā saistībā ar viņas mātes iepriekšējo nodarbošanos, un atzina, ka atbildīgās valsts amatpersonas bija īstenojušas nepieciešamos pasākumus iesniedzējas drošības aizsardzībai. Līdz ar to Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 3.panta pārkāpumu kā acīmredzami nepamatotu.
Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par ierobežojumiem tikties ar māti ieslodzījuma laikā Iļģuciema cietumā (Konvencijas 8.pants), Tiesa apstiprināja Latvijas valdības izvirzīto argumentu, ka pati iesniedzēja ne reizi netika lūgusi atļauju tikties ar māti, kā arī nebija iesniegusi pierādījumus, ka šāds lūgums jebkad būtu ticis noraidīts. Līdz ar to Tiesa atzina, ka iesniedzējas sūdzība šajā daļā ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību par sākotnējo atteikumu atļaut ilgstošās tikšanās ar viņas partneri, Tiesa piekrita Latvijas valdībai, ka, ņemot vērā salīdzinoši īso laika periodu, kurā iesniedzējai pastāvēja augstāk minētais ierobežojums, kā arī to, ka pēc oficiālas iesniedzējas laulības šķiršanas viņai šādas tiesības tika nekavējoties nodrošinātas, šajā lietā nav noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.
Fakti lietā „Aleksējeva pret Latviju”
Iesniedzēja ir 1984.gadā dzimusi Latvijas Republikas pilsone, bijušās Iļģuciema cietuma darbinieces meita, kura laika posmā no 2006.gada oktobra līdz 2008.gada janvārim izcieta brīvības atņemšanas sodu Iļģuciema cietumā par svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību) lielā apmērā, atkārtoti, personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.
Ņemot vērā iesniedzējas mātes iepriekšējo nodarbošanos, uzsākot brīvības atņemšanas soda izciešanu cietuma zemākajā režīma pakāpē 2006.gada oktobrī, iesniedzēja tika ievietota divvietīgā kamerā kopā ar bijušo tiesu izpildītāju. Tomēr ikdienas pastaigu, kā arī citu aktivitāšu laikā, iesniedzējai bija kontakts ar pārējām ieslodzītajām. 2007.gada maijā iesniedzēja tika pārcelta uz vidējo režīma pakāpi un ievietota vienā kamerā ar pirmo reizi notiesātajām personām. Pirms iesniedzējas pārcelšanas uz vidējā režīma pakāpi, tika prasīta iesniedzējas rakstiska piekrišana. Brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā iesniedzēja netika sūdzējusies kompetentajām nacionālajām amatpersonām par viņas drošības, veselības vai dzīvības tiešu vai netiešu apdraudējumu Iļģuciema cietumā. 2007.gadā Tiesībsarga birojs, uz iesniedzējas iesnieguma pamata, ierosināja pārbaudes lietu, kuras rezultātā tika secināts, ka ieslodzījuma vietā netika apdraudēta iesniedzējas veselība un dzīvība.
Pēc pārcelšanas uz cietuma vidējā režīma pakāpi paplašinājās iesniedzējas tiesību apjoms un viņai bija tiesības pamest cietumu uz laiku līdz septiņām dienām ar Iļģuciema cietuma vadības atļauju. Iesniedzēja šīs tiesības īstenoja 2007.gada augustā, lai tiktos ar māti.
Ieslodzījuma laikā iesniedzējai tika dota atļauja īslaicīgi tikties ar partneri līdz brīdim, kad 2007.gada aprīlī viņas laulība tika oficiāli šķirta. Pēc laulības šķiršanas iesniedzējai tika piešķirtas piecas ilgstošās tikšanās un sešas īslaicīgās tikšanās ar partneri. Kaut arī drošības apsvērumu dēļ iesniedzēja netika lūgusi atļauju uz īslaicīgo vai ilgstošu tikšanos ar māti, atrodoties ieslodzījumā viņa izmantoja savas tiesības sazvanīties ar māti.
1. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu (spīdzināšanas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums) iesniedzēja norādīja, ka, tā kā viņas māte bija ilgstoši strādājusi Iļģuciema cietumā un no darba bija aizgājusi brīdī, kad viņa tur bija uzsākusi brīvības atņemšanas soda izciešanu, tad viņa varēja tikt pakļauta gan morāla, gan fiziska rakstura represijām un iespaidošanai gan no citu ieslodzīto, gan cietuma vadības un personāla puses. Iesniedzēja apgalvoja, ka viņas ievietošana atklāta tipa cietumā būtu varējusi šo situāciju atrisināt.
2. Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi), iesniedzēja sūdzējās par ilgstošo tikšanos aizliegumu ar partneri, kā arī par to, ka izveidojušās situācijas rezultātā viņa nevarēja realizēt savas tiesības uz ilgstošu tikšanos ar māti.