Rīgas apgabaltiesa pērn 23.novembrī Džeriņam piesprieda reālu cietumsodu uz vienu gadu, bet apcietināts tiesas zālē viņš vēl netika. Vēlāk apsūdzētais un viņa advokāte par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, tāpēc tagad lieta ir nonākusi augstākajā tiesu instancē - AT Senātā, kas to izskatīs piektdien, 22.jūnijā.
Pērn novembrī, otro reizi izskatot Džeriņa krimināllietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesa atcēla Centra rajona tiesas 2010.gada 11.janvāra spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto galīgo sodu. 2010.gadā Centra rajona tiesa Džeriņam bija piespriedusi nosacītu brīvības atņemšanu un naudassodu, bet pērn novembrī apgabaltiesa viņam piesprieda reālu cietumsodu uz vienu gadu.
Tāpat apgabaltiesa lēma piedzīt no Džeriņa par labu valstij 1200 latus. Saskaņā ar apsūdzību tieši šādu summu jurists bija piesavinājies kā kukuli no personas, kurai speciālas operācijas laikā nauda bija iedota Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB).
Ar pēdējo no spriedumiem Džeriņš atzīts par vainīgu tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 20.panta 3.daļā un 323.panta 1.daļā, kā arī 321.panta 1.daļā, tas ir, par uzkūdīšanu dot kukuli un par kukuļa piesavināšanos.
Kā ziņots, pērn novembrī Rīgas apgabaltiesā liecināja Guntis Garda, kuram Džeriņš saskaņā ar apsūdzību piedāvājis kļūt par starpnieku Rīgas pašvaldības amatpersonu piekukuļošanā, lai Garda varētu iekārtot sev pazīstamus cilvēkus pansionātā.
Garda liecināja, ka divi pensionāri - Nikolajs un Jeļena Kumačovi - viņam par lētu naudu - 1300 latiem - pārdevuši savu dzīvokli, jo paši nolēmuši iet dzīvot pansionātā. Tieši Gardu abi gados vecie ļautiņi izvēlējušies par savu darījuma partneri tāpēc, ka viņiem nav bijis tuvu radinieku, bet ar Gardu viņiem jau iepriekš bijušas labas attiecības.
Kad Garda dzīvokli iegādājies, abi pensionāri sākuši kārtot formalitātes, lai tiktu pansionātā, viss noticis, kā plānots, un pašvaldība pieņēmusi viņiem labvēlīgu lēmumu. Tomēr vēlāk pašvaldība savu nostāju mainījusi un Gardam nezināmu iemeslu dēļ atteikusi Kumačovus uzņemt pansionātā. Tikmēr abi pensionāri turpinājuši dzīvot jau pārdotajā dzīvoklī, savukārt Garda to par aptuveni divreiz lielāku summu pārdevis tālāk kādam Artim Caunem ar nosacījumu, ka jaunais īpašnieks neievāksies šajā dzīvoklī vēl gadu, jo bija plānots, ka šī gada laikā Kumačovus pieņems pansionātā, liecināja Garda.
Liecinieks palīdzējis Kumačoviem pārsūdzēt pašvaldības lēmumu par atteikšanos izmitināt viņus pansionātā, bet arī Administratīvā rajona tiesa pieņēmusi pensionāriem nelabvēlīgu lēmumu. Sagatavota apelācijas sūdzība arī Administratīvajai apgabaltiesai.
Kādu dienu Gardam piezvanījis svešinieks, kurš stādījies priekšā kā Edgars Džeriņš, un jautājis, kāpēc Garda nesamaksā 2000 latu, lai pašvaldība pieņemtu pozitīvu lēmumu attiecībā uz Kumačovu uzņemšanu pansionātā. Garda par šādu zvanu bijis pārsteigts un vērsies KNAB, kas vēlāk instruējis Gardu, un sākusies "operācija". Liecinieks vairākkārt devies pie Džeriņa uz biroju, bet jurists viņu nemitīgi mudinājis maksāt 2000 latu, solot pret šo naudas summu pozitīva lēmuma pieņemšanu Kumačovu lietā. Vēl 200 latus Džeriņš prasījis kā atlīdzību par darbu, tiesā liecināja Garda.
Saskaņā ar KNAB darbinieku norādījumiem liecinieks esot mēģinājis pierunāt Džeriņu, lai vispirms viņš noorganizē labvēlīga lēmuma pieņemšanu, bet norēķināšanās sekošot pēc tam, tomēr jurists teicis, ka labākajā gadījumā var iztikt ar "avansa" maksājumu 50% apmērā. Garda piekritis. Tikmēr izrādījies, ka Džeriņš pārstāv iepriekš Kumačoviem un vēlāk Gardam piederējušā dzīvokļa jaunā īpašnieka - Caunes - intereses tiesas procesā par Kumačovu izlikšanu no dzīvokļa. Apzinoties, ka tieši Caune ir ieinteresēts, lai viņam piederošo dzīvokli pensionāri atbrīvo, Garda prasījis viņam iedot 1100 latus, ko samaksāt Džeriņam, taču Caune sacījis, ka tādas naudas neesot, tomēr viņš bijis ar mieru parakstīt aizdevuma līgumu, apliecinot, ka paliek parādā Gardam minēto summu - 1100 latus.
Gardam naudu - 1100 latus - iedevuši KNAB operatīvie darbinieki, un viņš aiznesis to Džeriņam. Pēc neilga laika Džeriņš sazinājies ar Gardu un informējis viņu, ka tomēr vajagot jau uzreiz samaksāt arī otru pusi naudas, citādi neesot nekādu garantiju. Garda tā arī izdarījis. Pagājis laiks, bet no pozitīva lēmuma Kumačovu lietā ne miņas, tiesā liecināja Garda.
Pēc divām nedēļām viņš kontaktējies ar Džeriņu, kurš sarunas laikā bijis ārkārtīgi agresīvs un teicis, ka Cauni vajagot nosist, jo viņš it kā izstāstījis kādai advokātei par plānu dot kukuli pašvaldības amatpersonām, līdz ar to Džeriņš tagad baidoties turpināt komunicēt ar Rīgas domes darbiniekiem, lai "nokārtotu" Kumačovu jautājumu. Jurists esot izteicis bažas, ka viņam uz pēdām noteikti jau esot policija vai KNAB, tāpēc iepriekš izplānotā iecere nevarot tikt īstenota līdz galam, bet naudu Garda atpakaļ nesaņemšot, tiesā liecināja pats Garda.
Džeriņš aģentūrai LETA iepriekš apgalvoja, ka pret viņu vērstajā apsūdzībā ir saskatāma virkne nepilnību. Viņš savu vainu neatzina. Pēc jurista iepriekš teiktā, Garda esot izmantojis vecu cilvēku uzticēšanos, izkrāpjot viņiem dzīvokli un pretī solot par 1000 latu iekārtot pansionātā. Savus solījumus Garda neesot izpildījis, bet dzīvokli jau pārdevis.
Pēc dzīvokļa pārdošanas vecie ļaudis nav atstājuši mitekli, bet jaunie saimnieki neesot varējuši uz to pārcelties, tādēļ sākuši tiesas procesus. Džeriņš tiesā pārstāvējis jaunos īpašniekus, tādēļ izprasījis visus nepieciešamos dokumentus un secinājis, ka notikusi krāpšana.
Jurists iepriekš apgalvoja, ka viņa rīcībā ir arī Gardas rakstīts dokuments, kurā apliecināts, ka Garda saņēmis 12 400 ASV dolāru (toreiz - aptuveni 7328 latus) un sola atbrīvot dzīvokli, bet iemītniekus - iekārtot pansionātā.
Džeriņš atzina, ka ar pretējās puses pārstāvjiem bija panākta vienošanās atsaukt prasību, ja vecie ļaudis tiks iekārtoti pansionātā. Tādēļ Džeriņš, iepazīstoties ar Rīgas domes sniegto atteikumu par iekārtošanu pansionātā, gatavojies jau iesniegt prasību Administratīvajā rajona tiesā, kurā, viņaprāt, būtu arī uzvarējis, taču pēc tam sekojusi jurista aizturēšana.
Tomēr Džeriņš nenoliedz, ka Garda viņam par juridisko palīdzību - normatīvo aktu izpētīšanu sociālās aprūpes jomā - samaksājis 1100 latus, par ko bijis arī sagatavots līgums.
Kā ziņots, pērn 9.jūnijā šo lietu jau skatīja AT Senāts, kurš nolēma atcelt Rīgas apgabaltiesas 2011.gada 31.janvāra spriedumu, ar kuru Džeriņam piemērots divu gadu cietumsods, un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, aģentūru LETA toreiz informēja AT preses sekretāre Kataja.
Senāta lēmumā bija teikts, ka, salīdzinot Rīgas apgabaltiesā notikušo tiesas sēžu protokolus un apelācijas instances tiesas spriedumu, redzams, ka atzinumu pamatošanai tikuši izmantoti pierādījumi, kuri nav pārbaudīti tiesā, kā to pieprasa Kriminālprocesa likums. Senāta lēmums nebija pārsūdzams.
Kā ziņots, pērn 31.janvārī Rīgas apgabaltiesa, izskatot Džeriņa lietu apelācijas kārtībā pirmo reizi, atcēla Centra rajona tiesas spriedumu, ar kuru apsūdzētais tika atzīts par vainīgu viņam uzrādītajās apsūdzībās un sodīts ar nosacītu brīvības atņemšanu un naudassodu. Rīgas apgabaltiesa taisīja jaunu spriedumu un sodīja Džeriņu ar reālu cietumsodu uz diviem gadiem.
Vēlāk par Rīgas apgabaltiesas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza Džeriņa advokāte, tāpēc lieta pirmoreiz nonāca AT Senātā.
Džeriņš plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams, kad aktīvi iesaistījās lietās, kas saistītas ar ceļu satiksmes noteikumiem un to interpretāciju.