Valsts prezidents Valdis Zatlers acīmredzot neierosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, kā bija piesolījis, ja līdz 31.martam netiks izpildīti viņa uzdevumi Saeimai un valdībai.
Jo, pirmkārt, var uzskatīt, ka šie uzdevumi pamatā ir izpildīti - daži gan tikai formāli un ne labākajā veidā, toties viens otrs pat ar negaidītu uzviju. Otrkārt, Latvijas budžeta situācija ir tāda, ka naudas valsts maksātām algām un pensijām pietiks līdz jūnijam, un starptautiskie aizdevēji, protams, vairāk neaizdotu pret atlaižamas Saeimas, nefunkcionējošas valdības un priekšvēlēšanu drudža pārņemtu partiju neizpildāmiem solījumiem vien. Tāpēc tautas nobalsošana par šīs Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas, vairākus mēnešus ilgs process, faktiski nozīmētu valsts bankrotu.
Taču pirmstermiņa vēlēšanu iespēja paliek. Jaunus uzdevumus un pat termiņu, līdz kuram tie jāizpilda, pārsteidzošā kārtā pats savai valdībai pirmdien pateica finanšu ministrs Einars Repše, paziņodams, ka valsts budžeta grozījumi tiks veidoti pēc pilnīgi jauniem principiem - īstenojot plašas strukturālas reformas un veidojot "nulles" budžetu, ko iesniegšot Saeimā jūnija sākumā.
Saprotams, ja Saeima to noraidīs, šī valdība kritīs. Izveidot vēl kādu citu, turklāt apstākļos, kad Valsts kasē naudas vairs nebūs, diezin vai izdosies, un tad jau gan atliktu vienīgi Saeimas atlaišana. Taču - arī paralēli valsts bankrotam. Tik biedējoši drūma perspektīva vieš cerību, ka politiķi varētu izvēlēties smagu un sāpīgu, tomēr saprātīgāku alternatīvu - mēģināt īstenot finanšu ministra paziņotos valdības uzdevumus.
Ja tas tiks darīts, Valsts prezidents ar savu patiesībā neizpildāmo prasību Godmaņa valdībai - piedāvāt "skaidru valsts pārvaldes reorganizācijas plānu" un "institucionālo reformu" (kādu tur reformu, ja toreizējai koalīcijai varas vienīgais mērķis bija palikt pie varas un neko nemainīt) - būs ierosinājis procesu, kura sekmīgs iznākums pārspētu visoptimistiskākās cerības, un Latvija tiktu pie kompaktas un efektīvas valsts pārvaldes. Turklāt arī viena no viņa prasībām Saeimai - izveidot "ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padomi" - savā ziņā pat ir izpildīta ar uzviju - šo uzraudzību veic tik iespaidīgas institūcijas kā Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds.
Visiespaidīgāk ir izpildīts Zatlera janvārī tikai aicinājuma formā ieteiktais - "valdībā ieviest jaunas sejas" un ka "nopietni jādomā par koalīcijas paplašināšanu". Rezultātā ir jauna valdība, kas bauda vairāk nekā divu trešdaļu Saeimas atbalstu un arī sabiedrībai atdevusi vismaz kaut kādas cerības uzticēties saviem priekšstāvjiem. Prezidents pats arī aktīvi veicināja šo pārmaiņu, kad no vēlmes redzēt desmit Godmaņus valdībā aiztapa līdz vēlmei neredzēt nevienu tās priekšgalā. Arī trešais no uzdevumiem valdībai - ka "jānozīmē KNAB vadītājs" - ir izpildīts, kaut gan tieši par to, proti, par to, kā tas tika darīts, paliek vislielākās šaubas.
Līdz ar jaunas valdības tapšanu pat vispiekasīgākais vērtējums, vai prezidenta uzdevumi ir izpildīti, top samocīts, jo ne jau šai valdībai tie uzdevumi tika doti. Šai pieklātos dot kaut nedaudz laika kaut ko mēģināt izdarīt, un sākums ir cerīgs - lai minam kaut vai tikai likvidētās partiju barotnes - uzņēmumu padomes.
Savukārt Saeima savus darbus ir izdarījusi - atskaitot minēto aizdevuma izlietošanas uzraudzības padomi, kas varbūt arī nav vajadzīga (bet ekonomikas attīstības plāns varbūt tomēr ir pirmām kārtām valdības darbs). Toties ir pieņemti grozījumi Vēlēšanu likumā, kuri likvidē bēdīgi slaveno "lokomotīvju" principu. Un aprīļa sākumā tiks trešajā, galīgajā lasījumā pieņemti Satversmes grozījumi, kas dos tiesības arī tautai ierosināt Saeimas atlaišanu.
Var jau rēķināt visādi, var apšaubīt, vai viss uzdotais izdarīts, vai tika uzdots viss, kas būtu jāizdara, un vai prezidents vispār drīkstēja Saeimai un valdībai kaut ko uzdot. Taču politika nav grāmatvedība. Divarpus mēnešos kopš Zatlera "ultimāta" Latvijas sabiedrībā notikušas grūti aprēķināmas, taču nepārprotamas pārmaiņas, kuras ir nesalīdzināmi svarīgākas par daža laba prezidenta uzdevuma izpildīšanu.
Ir mainījušās attiecības starp varas turētājiem kā neapstrīdamiem "darītājiem" un viņu vēlētājiem kā nicināmiem "kvaukšķiem". Sabiedriskās organizācijas piedalās dialogā ar valdību par valsts politikas veidošanu. Līdzko sabrucis "darītāju" koptais mīts, ka tikai viņi ir tā īstā "vara", kā peļķes pēc lietus sākušas veidoties jaunas politiskas organizācijas - pārsvarā jau cerībā, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā vēlētāji varētu tajās iesēsties, un vairākums no tām izžūs, līdzko šīs cerības pagaisīs, taču varbūt vismaz dažas izlems nopietni strādāt un paplašinās mūsu politikas dīķi; katrā ziņā politikā ir atgriezusies dzīvība pēc treknās stagnācijas gadiem.
Atkal pārliecinājāmies, ka parlamentārā demokrātija Latvijā strādā, kaut arī tas prasa daudz nopietnāku piepūli, nekā nobļauties "atlaist Saeimu!", iebliezt līdzpilsonim ar bruģakmeni pa galvu un palūgt kādu kaimiņos esošu labklājības valsti, lai tā mūs okupē.
Latvijā pašlaik vairs nav politiskās krīzes, kaut gan būs vēl daudz jāstrādā, lai sasniegtu prezidenta "ultimāta" galveno mērķi - sabiedrības uzticēšanos savas valsts varai. To nevar izdarīt līdz kādam konkrētam datumam. Taču šīs valdības vadītāju rīcība - pārstāt mēģināt sadalīt to, kā nav, un sarēķināt, cik tad reāli ir, lai dzīvotu atbilstoši līdzekļiem, - ļauj teikt, ka vismaz daļas politiķu galvās vairs nav arī ekonomiskās krīzes. Ir realitātes apzināšanās. Tas ir daudz vairāk, nekā varējām cerēt 14.janvārī.