Aivars Ozoliņš: Bīstamā piedeva

Premjerministram tagad nākas atvainoties par skandālu, kas ir izpostījis viņa acīmredzami nereformēto piena rūpniecību. Taču skandāla cēloņi ir dziļāki un sekas būs plašākas nekā tikai vienas nozares krīze. Saindētais piens ir saindējis arī pieprasījumu pēc Ķīnas ražojumiem vispār un valsts starptautisko tēlu, apēnodams gan nesen notikušo Pekinas Olimpisko spēļu spozmi (neizbēgami jāvaicā — nez, olimpieši arī dzēra indīgu pienu?), gan pirmā ķīniešu kosmonauta iziešanu atklātā kosmosā (interesanti — vai kopā ar kosmonautiem apkārt Zemei riņķoja arī indīga šokolāde?). Nupat pasaules viens no lielākajiem saldumu ražotājiem britu firma Cadbury paziņojusi, ka atsauks visu savu produkciju, kas ražota Ķīnā. Eiropas komisija ir likusi pārbaudīt un aizliegt visus no Ķīnas ievestos pārtikas produktus, kuru sastāvā ir vismaz 50% piena pulvera, bet preces, kuru pagatavošanā izmantots Ķīnas piens, ES tiks aizliegtas pilnībā. ASV pieaug prasības rīkoties līdzīgi. Pastiprināta uzmanība tiek pievērsta arī citām Ķīnā ražotām precēm. Varas iestādes aizturējušas desmitiem personu aizdomās par piena saindēšanu ar plastmasas ražošanai izmantojamo ķīmisko vielu melamīnu, ko pienam pievienoja, lai analīzes uzrāda augstāku olbaltumvielu procentu. Var paredzēt, ka sodi, kā parasti līdzīgos gadījumos, būs bargi. Tikpat droši var paredzēt, ka skandāls ap Ķīnas ražojumiem, kas ne tuvu nav pirmais, nebūs pēdējais. Blēži ir visur, taču Ķīnas gadījumā nav darīšana tikai ar atsevišķu cilvēku negodprātīgu rīcību, bet arī ar politiskās sistēmas funkcionēšanas veidu. Šis un tam līdzīgi skandāli ir nevis atsevišķu cilvēku sirdsapziņas, bet gan valsts politikas slimības simptoms. Arī Padomju Savienība, kurā Latvijai nācās piecdesmit gadus dzīvot, spēja gan sarīkot grandiozas Olimpiskās spēles, gan palaist kosmosa kuģus tikpat ikdienišķi kā tramvajus. Tikmēr veikalu plaukti kļuva arvien tukšāki, "atsevišķi trūkumi" — kuri, kā mums stāstīja ziņu un viedokļu monopoliste valsts, vietumis gadoties reizumis un esot atsevišķu cilvēku neizdarība, — kļuva par ikdienu, un nelīdzēja ne atsevišķu funkcionāru sodīšana, ne pat "kaitnieku" grupu paraugprāvas. Kosmonautu un kodolieroču kļuva arvien vairāk, desu un tā paša piena — arvien mazāk; raķetes strādāja labāk nekā tramvaji. Ķīna izvēlējās savu ceļu, un tās "ekonomisko brīnumu" radījis valsts vadītāju lēmums ielaist autoritārajā sistēmā kapitālismu. Taču brīnumi nenotiek — brīvo tirgu nevar vadīt ar dekrētiem, vai tos pieņemtu vienīgās visgudrākās partijas vadoņi Maskavā vai Pekinā. Ķīnā jaunapgūtais kapitālisms klājas pāri stingai, neelastīgai, korumpētai autoritārajai sistēmai. Ķīnas strauji augošās ekonomikas un pārticības "piena upe" plūst milzīgas centralizētas birokrātijas "ķīseļa krastos". Turklāt valsts "intereses" un prestižs ir pāri sabiedrības interesēm, tātad arī iespējām šīs intereses aizstāvēt. Ķīnā par saindēto pienu bija zināms jau mēnešiem ilgi, taču žurnālistiem bija liegts par to ziņot, lai nekaitētu Olimpiskajām spēlēm, kaut gan šis bija tikai kārtējais saindētas pārtikas gadījums pēdējā laikā — pirms četriem gadiem vismaz trīspadsmit bērni nomira un daudzi saindējās ar viltotu pārtiku, ko tās ražotāji gatavoja no cukura un cietes, necik sen satraukumu bija izraisījis gadījums, kad pelmeņos un cepamtaukos tika izmantoti atkritumi, pirms gada tas pats melamīns Ķīnā ražotajā kaķu un suņu barībā tika vainots par tūkstošiem mājdzīvnieku saslimšanu Amerikā. Pirms gada, notiesājusi galveno atbildīgo par pārtikas un medikamentu kvalitāti uz nāvi par korupciju, Ķīnas valdība piešķīra vairāk nekā miljardu dolāru un nosūtīja 300 tūkstošus inspektoru pārtikas un medikamentu ražotāju pārbaudīšanai, taču tas nenovērsa indīgās "pārtikas piedevas" izmantošanu. Zīmīgi, ka vēl tikai maijā valdības galvenā pārtikas kvalitātes iestāde bija ierindojusi piena produktu ražotājas kompānijas starp visdrošākajām Ķīnas pārtikas rūpniecībā. Tirgum ir vajadzīga uzraudzība, un, kā tagad pārliecināmies ar finanšu krīzi, reizēm nepieciešama valdību rupja iejukšanās, lai koriģētu sistēmas kļūdas. Taču Ķīna nupat, šķiet, ir dubulti ievainojama — arī to smagi skars globālā finanšu krīze kā samaksa par atvērtību pasaules tirgiem, taču šo triecienu vēl pastiprinās saindētā piena krīze kā maksa par autoritāras sistēmas velto mēģinājumu kontrolēt un vadīt brīvo tirgu. Varbūt politiskās sistēmas krīze, kas liktu to reformēt, Ķīnā nav tuvākā laika jautājums, taču ir skaidrs, ka brīvais tirgus nevar sadzīvot ar vienas partijas kontroli pār ekonomiku un informāciju.