Aivars Ozoliņš: Brīvība nenovērtēt brīvību
Taču tie laikam gan nav vienīgie un pat ne galvenie iemesli, kāpēc atbalsts dalībai ES Latvijā krītas un martā to kā "labu lietu" vērtēja tikai 20 procenti sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujāto, toties 28,8 procenti uzskatīja par "sliktu lietu", bet vairākums — 45,9 procenti — bija vienaldzīgo, kuriem tā ir "ne laba, ne slikta lieta".
Nu, kā tā var būt! — godīgi brīnās mūsu politiķi un gan piemin pārliecinošo iznākumu tautas nobalsošanā 2003.gadā par pievienošanos ES, kad 67 procenti balsojušo pateica "jā", gan norāda uz jau milzīgajiem ieguvumiem un vēl lielākām iespējām, ko mums sniedz dalība šajā pasaules "bagātākajā valstu savienībā", "klubā", "kompānijā".
Daļa atbildes uz šo "kā tā var būt" ir šo politiķu pašu Eiropas sniegto iespēju merkantili trūcīgais saraksts, kas pamatā sastāv no "Briseles fondiem" un garantijām pret Krievijas uzkundzēšanos. Tāpēc, šķiet, vislabākā atbilde apzināti vai neapzināti sanāca Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kas īso uzrunu svētkos piektdien Vērmanes dārzā pabeidza, pavēstīdams it kā jau bezgala vienkāršo: "Eiropa ir šeit."
Proti, piecu gadu pieredze Eiropas Savienībā ir pirmām kārtām piecu gadu pieredze Latvijā. Tā ir "trekno gadu" un tagad to seku — sāpīga kritiena dziļā ekonomiskās krīzes bedrē — pieredze. Atbalsts politiķiem un partijām, kas vadīja valsti šajos gados, nupat nepārsniedz dažu procentu robežu.
Pat neērti atcerēties, ka pirms pieciem gadiem gods ievest Latviju atpakaļ Eiropā tika premjerministram, kas savu izpratni par to, ko tas nozīmē, izpauda, pie nule paceltā ES karoga atzīdamies, ka "varbūt mums ir drusku žēl savas neatkarības". Ticis premjerministra amatā tikai divus mēnešus pirms tam, Indulis Emsis (ZZS) bija paziņojis, ka aiz nepadarītajiem iestāšanās darbiem "Latvija deg zilās ugunīs", bet kā pašu pirmo un svarīgāko darbu sāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iznīdēšanu. Viņa vietā drīz nākušais Aigars Kalvītis (TP) tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām 2006.gadā mēģināja pakļaut drošības dienestus un turpināja nīdēt KNAB. Latvijas valdošo politiķu darbošanās spilgtākie paraugi šajos gados ir "paņēma un uzmeta" Jūrmalas domes priekšsēdētāja vēlēšanu pirkšanas skandālā un "šofera dēlu" astoņkāja izplešanās ekonomikai postošās "gāzi grīdā" ideoloģijas sludinātāja vadībā. Bet pašā dalības piektās gadskārtas priekšvakarā daži savu priekšstatu par ES sniegtajām iespējām nodemonstrēja, pakampdami sev un saviem ģimenes locekļiem vējdzirnavu un biogāzes monopolu.
Valdis Dombrovskis (JL) laikam gan ir pirmais premjerministrs šo piecu gadu laikā, kas, pieminēdams vai visu politiķu piesauktās dalības priekšrocības, tikpat svarīgu kā valstī ieplūdušos miljardus min atbalstu demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību nostiprināšanā un korupcijas apkarošanā. Ja nu ir Latvijas ilgtermiņa nākotnei svarīgas "neizmantotas iespējas", uz kurām, vērtējot šos piecus gadus, atsaucas vai katrs politiķis, tad svarīgāka par neiegūtajām papildu subsīdijām vai kompensācijām (kas palaistas garām mūsu pašu politiķu slinkuma vai nekompetences rezultātā) ir līdz ar pievienošanos iegūtajā "saimnieku savā zemē" pašapziņā novārtā atstātā vai apzināti ignorētā iespēja mērķtiecīgi iekļauties Eiropas kopīgo vērtību sistēmā, ko pirms tam vismaz likumdošanas sakārtošanas līmenī bija spiedušas darīt pievienošanās prasības.
ES nav nezin kā brīnumaini uzradies neizsmeļams naudas maiss, kas pieejams šajā "elitārajā klubā" ielaistajiem. ES valstu pārticība ir kopīgās vērtībās balstītās savienības sniegtās brīvības, drošības un attīstības iespēju rezultāts. Nemitīgi dzird piesaucam "vīziju", kuras tik ļoti pietrūkstot mūsmāju politiķiem, kaut gan paši jau piecus gadus esam daļa no šādas "vīzijas" — pasaules vēsturē sekmīgākā apzināti un mērķtiecīgi veidota politiska, tiesiska un saimnieciska projekta, kas pielika punktu Eiropas vēsturei kā karu un despotiju vēsturei pēc tam, kad pagājušajā gadsimtā tā kulminēja divos pasaules karos un dzemdēja divas pasaules vēsturē asiņainākās tirānijas. Tāpēc ir tik neparasti Latvijā, kas pat vairāk nekā daža cita zeme tikusi malta šajās dzirnavās, tagad dzirdēt no brīviem cilvēkiem brīvā valstī, ka ar pievienošanos ES nekas būtiski neesot mainījies un nekas īpašs neesot iegūts.
Varbūt paradoksāli, taču gribas savas valsts pilsoņiem novēlēt brīvību arī tā uzskatīt vēl daudzus gadus, un lai nekad vairs nav jānonāk situācijā, kad šādu brīvību varētu zaudēt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.