Sestdien notikušie partiju saieti — Zaļo un Zemnieku savienības kongress, TB/LNNK domes sēde un Sabiedrības citai politikai pilnsapulce — parādīja gan vecās "politiskās elites" bezcerīgo vecišķumu, gan "citas" politikas pieteicēju vēlmi spert soli citurp, taču pagaidām nespēju atraut otru kāju no labi noblietētā politisko spēļu laukuma.
Vecās sistēmas partijām atlikušos resursus atklāja TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats — viņa partijai esot "visas iespējas", jo, raugi, arī citās partijās vērojams pagurums un ideju trūkums. Taču vēl iespaidīgāks sistēmas krīzes rādītājs bija kongress, kurš sestdien nenotika — Aināra Šlesera "mācītājiem" pēc viņa palikšanas ārpus valdības pēkšņi tik ļoti vairs nebija ko runāt, ka partijas īpašnieks norakstīja zaudējumos telpu īri un lašmaizes un kongresu atcēla.
Šlesers ir radikālākais līdzšinējās politiskās saimniekošanas paraugs un līdz ar to var kļūt par visskaļāk plīsušo burbuli. Atšķirībā no Ventspils mēra Aivara Lemberga, kas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma baroja un dīdīja jebkādus politiskos veidojumus, kuri katrā konkrētajā brīdī bija pie varas, vai Tautas partijas tēva Andra Šķēles, kas izvēlējās veidot ilgtermiņa politisku projektu tā, lai tas pēc iespējas vienmēr ir pie varas arī bez viņa paša, enerģiskais iznirelis Šlesers bija salicis visas savas olas vienā — personiskās varas — grozā; līdzko groziņš izslīdējis no rokām, pēkšņi var izrādīties, ka viņš nevienam nav vajadzīgs.
Kam vajag Šleseru, ja viņš vairs nevar pat vienu šofera dēlu iekārtot darbā? Acīmredzot šis jautājums, nevis Ainara Baštika slimība, ko Šlesers minēja kā iemeslu, lika viņam atcelt "mācītāju" kongresu. Turklāt Baštiks ceturtdien bija Saeimā, kad tā apstiprināja jauno valdību, un, paskaidrojis, ka nupat viņam veikta muguras operācija, tāpēc varot staigāt, taču nevarot sēdēt, ieteica kolēģiem arī pārlieku ilgi nesēdēt ierastajos krēslos. Netaktisks padoms, ja adresāts ir arī partijas īpašnieks, kas labprāt nekur nestaigātu. Šlesers var tikai sēdēt.
Valmieras teātra vecās, pastorālās dekorācijās sestdien savas partijas izrādi noturēja "zaļie zemnieki", savulaik dižā Lemberga nu jau kožu saēstā ietekmes palieka. Kongresā bažas par iespējām saglabāties savā pašreizējā veģetatīvajā stāvoklī izskanēja kā pieteikums politikas maiņai — no lauksaimniecības kā dzīvesveida uz zemkopību kā biznesu. Taču jāšaubās, vai šai partijai vairs ir resursi, lai avārijas kārtā pievērstu sev TP lauku elektorātu, beigās var tikai pazaudēt savu tradicionālo. Par partijas nominālo vadītāju kongress ievēlēja atkal Augustu Brigmani, kaut gan tai simboliski pašlaik daudz labāk piestāvētu zemkopības ministra amatā bankrotējušais Mārtiņš Roze. Brigmaņa piemērotību šā veidojuma pārstāvēšanai precīzi raksturojis kāds partijas biedrs — ka viņš spējot orientēties "visā tajā putrā, ko jaunam vadītājam būtu grūti izdarīt".
Šīs partijveidīgās putras kongresu kaut vai tikai ar apsveikumu nepagodināja tās "premjerministra kandidāts", smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs. Varbūt ir dusmīgs, ka par ZZS piedāvātajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri būtu iznīcinājuši šā likuma "antimafijas" būtību, ceturtdien Saeimā balsoja tikai paši iesniedzēji. Tik vien tās ietekmes palicis. Taču šai partijai vairs nav kandidātu nekādiem nopietniem amatiem, un pat sev it kā stratēģiski svarīgajam zemkopības ministra amatam šie spēja sakasīt tik vien kā bijušo padomju kolhoza priekšsēdētāju, kuram Briselē angliski runājamo Brigmanis uzrakstīšot priekšā uz papīrīša. Tik vien tās kompetences un profesionalitātes.
Sabiedriskās politikas centra Providus nesen veiktajā pētījumā par pilsoņu attieksmi pret korupciju vissatraucošākais ir gandrīz trešdaļas aptaujāto gatavība atbalstīt politiķus, kuri zog, taču rūpējas arī par citiem. Taču zagļiem tīkamo ziņu nupat maitā ekonomiskā krīze — pašiem vairs nepietiek, kur nu vēl dalīsies, bet turpināt apzagt nodokļu maksātājus, kad tiem visiem tāpat nākas savilkt jostas, var kļūt ļoti nepopulāri.
Taču citu politiku pagaidām tā īsti nespēj piedāvāt arī Aigara Štokenberga SCP. Tās lielākais vājums ir mēģinājums savienot nesavienojamo — godīgu politiku un vecās polittehnoloģijas. Rezultāts ir neizbēgams — divkosības pieskaņa. Šo varas un sabiedrības attiecību, un arī SCP problēmu sestdien partijas pilnsapulcē precīzi uzrādīja Aleksejs Loskutovs: "Cilvēki ir izslāpuši pēc atklātām sarunām par esošajām problēmām."
Labākais, ko varētu izdarīt viņa partija, būtu godīgs pašreizējās ekonomiskās situācijas izvērtējums un tās prognoze, kas noteikti nebūs iepriecinoša, taču, pirmkārt, ir absolūti nepieciešama, lai valsts un tās iedzīvotāji spētu rīkoties krīzes apstākļos, otrkārt, vislabāk piedienētu tieši opozīcijas partijai, kad jau arī jaunās valdības avārijas pasākumi atpaliek no ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Diemžēl šādu godīgu valodu nevar savienot ar izkalkulēto politiku — pensionāru un citu sociāli neaizsargāto sabiedrības grupu barošanu ar ilūzijām un apzinātu tracināšanu ar it kā aplamo Parex bankas pārņemšanu, kaut gan paši saprot, ka tas bija jādara.
Jācer, ka patiešām citāda politika ir tikai laika jautājums, jo ir acīmredzams, ka iepriekšējā ir izgāzusies un vairs nav pieprasīta.