Aivars Ozoliņš: Nav alternatīvas NATO

Otrkārt, apspriežamo jautājumu loks un saturs bija izšķirīgs NATO kā politiski un militāri ietekmīgas pasaules mēroga organizācijas nākotnei. Konference izdevās. NATO ir un būs ietekmīga pasaules politikā, turklāt vienīgais globāla mēroga politisks spēlētājs ar tik nopietnu militāru spēku demokrātijas un liberālu vērtību aizstāvēšanai. Krievijas prezidenta Vladimira Putina viesošanās šajā konferencē - pirmo reizi alianses vēsturē tās līderu saietu apmeklēja Eirāzijas impērijas vadonis - tikai pastiprināja pārliecību, ka, pirmkārt, autoritāri režīmi, kuri balstās uz energoresursu pārpilnību, ir epizodisks sabiedrības iekārtojuma modelis, tāpēc, otrkārt, tādas brīvu, demokrātisku valstu veidotas savienības kā NATO un ES būs galvenās pasaules politikas virzītājas. Putins centās būt iespaidīgs, taču kārtējo reizi izrādījās esam tukšs. Piektdien izziņotās Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova preses konferences gaidītājiem pārpildītajā hallē pompozajā bijušā Rumānijas diktatora Čausesku pilī, kas tagad ir Rumānijas parlamenta mājas vieta, paspruka kluss "o!" un "ā!", kad uz skatuves iznāca "pats Putins". Un tas arī bija viss svarīgākais. Pārējais - lekcija par to, ka dalība NATO nenozīmējot, ka valsts ir demokrātiska (kā piemēru īpaši izceļot Latviju, kurā kopš iestāšanās NATO "nekas nav mainījies", proti, arvien ir "simtiem tūkstošu nepilsoņu"), Krievijas atjaunotās varenības slavināšana, bargi brīdinājumi, lai NATO netuvojas Krievijas robežām ar savu militāro "infrastruktūru", - varbūt atstāja iespaidu uz kupli pārstāvēto Krievijas preses korpusu (BBC Maskavas biroja vadītājs stāstīja, ka Krievijas žurnālistiem pirms tam dalītas lapiņas ar vēlamajiem jautājumiem, piemēram, preses konferences beigās kādas žurnālistes vaicāto, kā jūs tagad jūtaties, kad jāatstāj prezidenta amats, uz ko Putins atbildēja, ka ar Medvedevu prezidenta amatā "jums nebūs garlaicīgi"), - tas viss kopumā lika domāt, ka Krievijas prezidents cenšas parādīt, ka var ietekmēt NATO lēmumus, zinādams, ka nevar. Faktiski vienīgais Putina trumpis, ko šajā sanāksmē viņš varēja izspēlēt, bija vienošanās par NATO militāro tranzītu uz Afganistānu caur Krievijas teritoriju. Šāda vienošanās NATO un Krievijas padomes sēdē piektdien tika panākta. Taču apšaubāma ir "kompensācija", ko Krievija varētu mēģināt sludināt esam saņēmusi pretī - Rīcības dalībai NATO plānu (MAP) nepiešķiršana Ukrainai un Gruzijai. Vācija palika nelokāma un bloķēja NATO dalības ceļakartes piešķiršanu abām valstīm. Taču NATO valstu un valdību vadītāji konferences pamatdokumentā paziņoja, ka šīs valstis "kļūs par NATO loceklēm". Šādu solījumu nebija saņēmušas ne Baltijas valstis, ne pārējās sešas, kuras NATO pievienojušās pēc aukstā kara. Diezin vai to var uzskatīt par Krievijas uzvaru. Alianses ārlietu ministri ir pilnvaroti izvērtēt Ukrainas un Gruzijas progresu un lemt par MAP piešķiršanu tām jau savā sanāksmē decembrī. MAP nebūs lielākā problēma šo valstu virzībā uz dalību. Daudz nopietnāks jautājums Ukrainai būs samērā mazais iedzīvotāju atbalsts valsts dalībai NATO, bet Gruzijai - prokrieviski separātiskā Abhāzija, kurā 80 procentiem iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņa pase. NATO neuzņems valsti, par kuras teritorijas daļu tai var nākties karot ar Krieviju. Gala lēmumi būs jāpieņem Gruzijai pašai, un, protams, Krievijai tā ir iespēja rīkoties destruktīvi. Tomēr vēl iespaidīgāks apliecinājums tam, ka trešās valstis nevar ietekmēt NATO lēmumus, bija vienprātīgais atbalsts ASV pretraķešu sistēmas attīstībai Austrumeiropā. Krievija bija izmantojusi iespēju sākt milzu starptautisku attiecību kampaņu par pāris radaru un desmit raķešu izvietošanu Polijā un Čehijā - aizsardzībai pret iespējamo kodolraķešu uzbrukumu no Irānas - kā neiedomājamu draudu tās drošībai. NATO attieksme pret šo muļķību bija kā pret muļķību. Šāda pretraķešu aizsardzība Centrāleiropā acīmredzot būs. Tiem Latvijas "politiskās elites" ļaudīm, kuri sasapņojušies par Krievijas piedāvātajiem ekonomiskajiem labumiem, vai tie būtu gāzes nauda vai hokeja klubi, būtu vajadzējis būt Vācijas Maršala fonda pirms NATO sanāksmes rīkotajā konferencē, kad tur runāja Krievijas domes deputāts un Nacionālās starptautisko attiecību pilsoniskās padomes vadītājs Sergejs Markovs. Viņš esot kliedzis, ka Baltijas valstis ir "nedemokrātiskas" un "fašistiskas". Auditorija - NATO valstu politiķi un starptautiskās un drošības politikas eksperti - uz to esot atbildējusi ar skaļiem smiekliem. Sabiedroto meklēšanas laiks Latvijai ir beidzies līdz ar pievienošanos NATO, izvēle ir bijusi pareiza, bet dažu lūkošanās pēc "alternatīvām" ir valstij bīstama ilūzija.