Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība patiesībā krita jeb tika gāzta, kad mēģināja samazināt budžeta izdevumus par 100 miljoniem latu. Dombrovska valdībai jātop ar nosacījumu, ka tā samazinās šos izdevumus par 700 miljoniem. Izskatās pēc teju nepaveicama uzdevuma, ņemot vērā, ka divas no jaunās koalīcijas veidotājām — Tautas partija un Zaļo un Zemnieku savienība — ir tieši tās, kuras Godmaņa valdību "norāva", lai tai nav jālemj par tiem 100 miljoniem.
Dombrovskis acīmredzot labi apzinās uzdevuma monumentalitāti un līdz šim mēģinājis izvairīties to uzlūkot tieši, cilvēciski saprotami cerēdams, ka šis murgs kaut kā pāries pats no sevis. Sākumā gatavoja 217 miljonu samazinājumu, kas nozīmētu budžeta deficītu 8 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta. Taču piektdien saņēma nepārprotamu "nē" no Starptautiskā Valūtas fonda un lika gatavot jaunu samazinājuma projektu — jau par 380 miljoniem, kas nozīmētu 7 procentu deficītu. Otrdien arī Eiropas Savienības finanšu ministri ieteica, ka Latvijai tomēr būtu jāsamazina budžeta deficīts līdz 5 procentiem, tātad — par 700 miljoniem. Valdības veidotāji tobrīd bija ar mokām izrēķinājuši, kā to apcirpt par nieka 161 miljonu.
Vai ir jāatgādina, kādēļ Latvijas valdībai ir tik svarīgi samazināt budžeta izdevumus? Godmanis decembrī panāca vienošanos ar Eiropas Komisiju un SVF par 7,5 miljardu eiro aizdevumu Latvijai, pretī apņemdamies īstenot ekonomikas stabilizācijas plānu, kura stūrakmens ir treknajos gados uzpūsto un krīzes apstākļos vairs nepanesamo budžeta izdevumu samazinājums. Valdība ir apsolījusi, ka budžeta deficīts nepārsniegs piecus procentus. Pirmais aizdevuma miljards jau ir ienācis Valsts kasē, taču nākamos varam nesaņemt, ja valdība šīs saistības nepildīs vai nespēs pārliecināt aizdevējus, ka izpildīs, taču pakāpeniski. Tādā gadījumā naudas pietiktu tikai līdz vasarai. Pēc tam vairs nevarētu maksāt algas, pensijas, pabalstus. Var teikt, ka valsts būtu bankrotējusi.
Izvēle ir vienkārša un nežēlīga — vai nu samazināt budžeta deficītu līdz līmenim, kādu Latvija ir apņēmusies sasniegt, un turpināt maksāt algas un pensijas, vai nu nesamazināt un maksāt tās tikai līdz Jāņiem. Tāpēc gluži vai sirreāli izskatās atsevišķu ministru kandidātu pūliņi vilkt "sarkanās līnijas", ka turpmāka izdevumu samazināšana viņu nozari iznīcināšot. It kā nesaprastu, ka tieši šīs "sarkanās līnijas", kuras neļautu izpildīt Latvijas starptautiskās apņemšanās un turpināt saņemt naudu, iznīcinātu gan viņu nozari, gan visu Latvijas tautsaimniecību. Izskatās, ka šo ministru kandidātu "nozares attīstības plāns" ir dažus mēnešus dalīt atlikušo naudiņu, un tad lai viss izput un sabrūk.
Varbūt Dombrovskis izdarīja politisku kļūdu, piedāvādams izveidot reālajai ekonomiskajai situācijai atbilstošu budžetu, ņemot par pamatu pašreizējo, pilnīgi nereālo trekno gadu budžetu, kura izdevumi sasniedz 5,3 miljardus latu, iztrūkums — 1,37 miljardus. Varbūt bija jāņem par pamatu 2006.gads, kas arī jau bija gana "trekns". Tolaik valsts pārvalde un budžeta iestādes itin labi spēja izdzīvot ar 4,2 miljonu latu budžetu, kas ir pat mazāk, nekā pašlaik paliktu, pat ja nogrieztu izdevumus par maksimālajiem 700 miljoniem. Protams, daļu izdevumu pieauguma nav iespējams mainīt, taču par to tad arī diskutētu — ko nevar, ko tomēr var, jo tas ir bijis Latvijas iespējām pilnīgi neatbilstoši.
Diemžēl diskusijas ir pamatā par to, kā dalīt to, kā vairs nav palicis. Jo neko citu, kā vien dalīt naudu (turklāt vienmēr iedalot daļu savējiem), lielākā daļa Latvijas politiķu vispār neprot.
Nav jau tā, ka vispār vairs nebūtu, ko dalīt. Atjaunotās Latvijas vēsturē izcilākie dalītāji (nevis "darītāji", kā viņi sevi dēvē) — Tautas partija — arī šajos liesajos gados redz iespējas sev un piedāvā pavisam vienkāršu formulu, kā sadalīt atbildību valdībā: dalāmo naudu mums, izdevumu samazinājumu jums.
TP esot "principiāli svarīgi" pārņemt ES fondu vadību, atņemot to Finanšu ministrijai, ko turpmāk vadītu Einars Repše (JL), un atdodot Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrijai, ko turpinātu vadīt Edgars Zalāns (TP). Mērķis esot vienkāršot ES fondu apguvi un paātrināt līdzekļu apgūšanu reģionos. (Tas acīmredzot nebija svarīgi, kamēr abas ministrijas vadīja TP cilvēki.) Zinot TP feodāli paternālistiskos budžeta naudas dalīšanas principus, mērķis ir, protams, sadalīt naudu atkal savējiem un atgūt dāsno onkuļu tēlu pretstatā sīkstulim Dombrovskim. Tas pilnīgi droši nozīmētu arī šīs naudas nelietderīgu izmantošanu, un JL pilnīgi pamatoti atteicās piekrist TP prasībai, lai kā Mareks Segliņš draudēja, ka "mēs pa galvu sev staigāt neļausim". TP draudi ir blefs — partija, kas ar savu izšķērdīgo politiku ievedusi valsti krīzē un turklāt pati nupat gāzusi valdību, nevar atļauties izgāzt nākamo un izprovocēt ārkārtas vēlēšanas tikai tāpēc, ka tai neļauj atkal šķiesties ar naudu. Arī pati TP to saprot un otrdien vairs neklaigāja par staigāšanu pa galvām.
Ārkārtas vēlēšanas paliek alternatīva Dombrovska valdības apstiprināšanai, bet tās noteikti nebūtu alternatīva ekonomikas krīzei, ko priekšvēlēšanu populismā partijas vēl vairāk padziļinātu. Jādomā, ka to nevēlas neviens valdības veidotāju koalīcijā. Taču jācer, ka neviens arī nevēlas ceturtdien apstiprināt Saeimā valdību tikai tādēļ, lai tā pēc dažiem mēnešiem nobrūk kopā ar valsts ekonomiku. Tāpēc valdības veidotājiem jāspēj vienoties par visiem sāpīgajiem, taču neizbēgamajiem taupības pasākumiem.