Aivars Ozoliņš: Vēlēšanu falšstarts
Valsts bankrots ir novērsts, ekonomiskā krīze pārvarēta, var sākt gatavošanos Saeimas vēlēšanām? Ja klausās partiju vadoņu paziņojumus, tāds iespaids var rasties. Nāktos secināt, ka politiķi vai nu neredz reālo situāciju, vai nu izvēlas neredzēt un darboties pašu uzburtā virtuālā telpā.
Pagājušo sestdien pēc Jaunā laika domes sēdes partijas Rīgas domes frakcijas vadītājs Edgars Jaunups paziņoja, ka esot dots starts Saeimas vēlēšanu kampaņai.
Arī Tautas partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš pagājušonedēļ secināja, ka "nevar tā vienkārši aizšļūkt līdz vēlēšanām", un pauda apņemšanos nepakļauties JL un "sisties par savu lietu". Divas nedēļas pirms tam bezkaunīgas priekšvēlēšanu melošanas tīrradni parādīja Aigars Kalvītis, paziņodams, ka 2007.gadā, kad viņš atstājis premjerministra amatu, valsts esot bijusi "vislabākajā stāvoklī". Šis blefošanas recidīvs laikam būs nācis dažus gadus par agru pat Latvijas vēlētāju īsajai atmiņai un diezin vai palīdzēs partijai, kurai pienākas lielākā atbildība par trekno gadu neprātīgo "gāzēšanu grīdā".
Tas gan netraucēja "gāzēšanas" ideologam, Saeimas opozīcijas un Rīgas domes valdošā LPP/LC un Saskaņas centra "tandēma" buldozerraķetei Aināram Šleseram otrdien paziņot, ka "Ušakovs—Šlesers un Šlesers—Ušakovs" arī Saeimas vēlēšanās iegūšot tādu pašu vairākumu kā Rīgas domē, gan neprecizēdams, kuru no abiem Ušakoviem un diviem Šleseriem izšaus Jēkaba ielas virzienā.
Šlesakova ambīciju pieteikums ir papildu arguments "latvisko" (jeb vietējā terminoloģijā arī "labējo") partiju konsolidācijas dziņām, un Šlesers tās vēl pakurbulē — ka "tas amerikāņu modelis lielā mērā tuvojas arī Latvijai". (Tiesa, neprecizē, vai paša promaskaviskā kampēju komanda šādā "amerikāņu" divpartiju modelī tēlotu tā kā demokrātus vai it kā republikāņus.) Taču ne tikai viņš ir apjautis, ka vidējam Latvijas vēlētājam vislielākās politiskās ciešanas sagādā iespēja izvēlēties, tāpēc "nav par ko balsot" un moka ilgas pēc Ulmanīša vai Putina melnbaltās skaidrības.
Tomēr gan uzstājīgi daudzinātā konsolidācija, gan citi šā brīža "priekšvēlēšanu" pasākumi kļūtu bezjēdzīgi, ja valdība nespētu pavilkt un šoruden apgāztu nākamā gada budžeta vezumu kopā ar valsti. Vēl vairāk — jo sparīgāk katra no partijām to vilks savas "kampaņas" virzienā, jo palielinās risku apgāzt.
Protams, Jaunupa paziņojumu var norakstīt uz viņa paša politisko ambīciju rēķina. Turklāt demokrātiskā valstī, metaforiski runājot, priekšvēlēšanu kampaņa norit nemitīgi, kaut gan no otras puses — ir tomēr likumā noteikts termiņš, kurā partijām tērēties priekšvēlēšanu kampaņai, un tas ne tuvu nav sācies. Taču jūnijā ar milzu pūliņiem pēdējā brīdī izplēstie budžeta grozījumi, kuri ļāva izglābt valsti no tūlītējas maksātnespējas iestāšanās, acīmredzot aizdevuši valdības partijām ilūziju par atelpu, ko izmantot parastajām spēlēm.
Tā ir bīstama ilūzija. Diemžēl arī premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) lāgiem atļaujas dīvainus paziņojumus, kā, piemēram, nule par smagajām sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu sacīto, ka fonda piešķirtā aizdevuma daļas saņemšana Latvijai vairs neesot tik svarīga, kad jau Eiropas Komisija savu šogad paredzēto miljardu ir piešķīrusi. Jābrīnās, kādai auditorijai tas ir domāts, ja līdz vēlēšanām vēl vairāk nekā gads.
Dombrovskis nevar nesaprast, ka SVF atteikums nozīmētu Latvijas norakstīšanu bezcerīgo valstu kategorijā un, visticamāk, arī pamudinājumu EK, ar kuras atvēlēto naudu pietiks knapi līdz šā gada beigām, nākamo aizdevuma daļu vairs nepiešķirt. Finanšu ministrs Einars Repše (JL) atzīst, ka starptautiskie aizdevēji joprojām neticot, ka Latvija spēs šogad iegrožot un nākamajos gados samazināt budžeta deficītu, SVF to netieši apstiprina, prasīdams, lai vienošanos par aizdevuma nosacījumiem paraksta visas valdības koalīcijas partijas, bet premjerministrs liek noprast, ka — nu, lai tad arī netic? Tikmēr TP cer atgūt vēlētāju uzticēšanos ar atsevišķu "sišanos par savu lietu" kā Sicīlijas Cosa Nostra?
Visas koalīcijas partijas pašlaik diemžēl ir vienisprātis tikai par to, ka pirms Saeimas vēlēšanām turpmāku pensiju samazināšanu tās politiski nevar atļauties. Ko un kā samazināt, lai to nedarītu, vienprātības gan nav. Vairākums atkal — kā tas jau bija ar "sarkanajām līnijām" iepriekšējo budžeta grozījumu gatavošanā — izliekas nesaprotam, ka bez turpmākas izdevumu samazināšanas nākamās aizdevuma daļas Latvija var nesaņemt, un tad nākamgad vispār nebūtu naudas ne algām, ne pensijām. Būtu visas tās pašas šausmas — defolts, maksātnespēja, lata devalvācija — kuras ir tikai atliktas, nevis novērstas, un šīs šausmas iestātos tieši vēlēšanu gadā, lai arī kādām — šļūkšanas, sišanās, visu lietu garantēšanas, blefošanas vai brīnumu gaidu — kampaņām politiķi tagad dotu startus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.