Aivars Ozoliņš: Viennozīmīgais
Vispārīga atbilde būtu — TP izčākst. Savulaik nepārspējamie shēmotāji vairs nespēj izdomāt pat divus nākamos soļus. Pirmīt rīkojās, iedomājušies, ka politiski (un dažiem finansiāli) izdevīgāk būtu iedzīt valsti haosā, tagad atskārtuši, ka nespēs to paveikt. Bet minējumus par konkrētām TP kalkulācijām, kuras varētu būt likušas apmesties otrādi, pirmdien palaga izmēra intervijā NRA apstiprināja partijas tēvs dibinātājs Andris Šķēle. Aiz iekšējo pretrunu pilnā vēstījuma, kurā viltīga lauku papa pamācības vientiesīgajai tautai mijas ar vāji maskētām privātām "biznesa" vēlmēm un klaju blefošanu, vīd Šķēlem un partijai pašlaik galvenais — viņa "atgriešanās politikā" un kā to darīt.
Kā to varētu mēģināt darīt, pasaka viens vienīgs citāts no šīs milzu intervijas: "Nebūtu jāļauj Šlesera kungam vienam pašam dalīt visas kārtis politikā."
Š pret Š, "latviešu darītājs" pret "krievu buldozeru", Šleserplēsis — acīmredzot tāda ir pašlaik nosapņotā TP priekšvēlēšanu kampaņa cerībā ievilkt partiju Saeimā un glābt no pilnīgas iznīcības.
Ja tā, tad gāzt šo valdību kopā ar Šleseru būtu pašnāvniecisks pakalpojums Šleseram. Ja tā, tad JL un topošā triju partiju apvienība, kas ir kā atbilde uz LPP/LC un Saskaņas centra arvien ciešāko savienošanos, var būt TP taktisks sabiedrotais, ja arī paliek stratēģisks ienaidnieks.
Papildu apsvērumi TP piepešai tapšanai samtaini pūkainai, ir, pirmkārt, aizejošais finansiālā un ekonomiskā sabrukuma vilciens. Valsts bankrots ir novērsts, un, kaut gan ziema būs smaga, ir redzama gaisma krīzes tuneļa galā. Pagriezt šo procesu pretējā virzienā TP diezin vai spētu, bet, ja mēģinātu, iznīcinātu sevi. Tomēr noslēpt aprēķina īlenu patētikas maisā neizdodas, un Šķēles paziņojumi, ka gāzt valdību "būtu nekrietni pret valsti", komiski neiet kopā ar viņa sīkumainajām kalkulācijām, kurai partijai tas būtu izdevīgi (viņa secinājums — vienīgi JL).
Otrkārt, līdz vēlēšanām atlicis pārāk maz laika, lai pagūtu izraisīt tādu politisku krīzi, ka būtu jārīko pirmstermiņa vēlēšanas, kurās TP varētu uz kaut ko cerēt, vai jātaisa kāda "tehniska valdība", ko varētu raustīt un dīdīt no Mākoņiem. "Ja Piebalgs būtu atgriezies Latvijā…," Šķēle meditē, taču Piebalgs paliek Briselē, un kandidātu atlicis tik vien, cik bijušais Krājbankas vadītājs Mārtiņš Bondars, kurš ir pateicis, ka nemaz arī neesot kandidāts.
Treškārt, pagājušonedēļ mainīt agresīvo "izlēmīgumu" (Kalvītis) un "sišanos par savu lietu" (Segliņš) uz valstisku atbildīgumu partiju varbūt paskubināja tobrīd jau paredzamie Valsts kontroles secinājumi par Parex bankas pārņemšanu. Uzvelt atbildību arī par to Dombrovskim un JL, kas tolaik bija dziļā opozīcijā, nav nekādu cerību, tāpat arī sagaidīt šo tematu pazūdam no politiskās darba kārtības līdz Saeimas vēlēšanām. Tāpēc labāk turēties kopā ar tiem, kuri nav par to atbildīgi, nekā palikt vieniem (kopā ar "Ivaru Eiropā") pret visiem.
Būtu gan labi, ja tās būtu ciniskas spekulācijas par TP rīcības motīviem, nevis ciniskas TP kalkulācijas. Taču Šķēle un citi partijas vadoņi neļauj tā domāt. Nekādas atbildības uzņemšanās par valsts iedzīšanu krīzē, tieši otrādi — Kalvītis uzdrīkstas plātīties, ka 2007.gadā, kad viņš atstājis premjerministra amatu, valsts esot bijusi "vislabākajā stāvoklī", Šķēle tagad cildina Kalvīša valdību, ka tā "spēja uzturēt labu fiskālo politiku", bet par valsts stāvokli vaino Dombrovski un "trako velosipēdistu" jeb finanšu ministru Einaru Repši. (Tikmēr Segliņš piektdien televīzijā jūsmoja, ka tik "akurātu", "precīzu" un "skrupulozu" valdības darbu pie budžeta neesot pieredzējis nekad savā politiķa mūžā — tātad ne Šķēles valdībā savulaik, ne Kalvīša valdības laikā. Atkal misēklis.) Šķēles piedāvātā alternatīva pašreizējās valdības politikai joprojām ir pārdēvēt lata devalvāciju no "kursa atbrīvošanas" par "koridora paplašināšanu" un tad skatīties, kas notiks. Bet gāzt valdību būtu "nekrietni" tikai tikmēr, kamēr nav apstiprināts budžets un nav panākta "jauna vienošanās ar SVF" (tak jau par to pašu "koridoru"). Arī Segliņš, piektdien televīzijā slavēdams valdību, piebilda, ka tās gāšana neesot pieļaujama "šajā mēnesī".
TP negāzīs valdību tikmēr, kamēr tā būs tai izdevīga. Tas gan nenozīmē, ka spēs nogāzt, kad vairs nebūs. Šķēle nepārprotami jeb, kā pats mīl teikt, "viennozīmīgi", izpauž gan savu aprēķinu prasto merkantilismu, gan nespēju novērtēt savas personības paša stipri pārspīlēto lomu. Viņa pošanās "uzupurēties" un glābt mūs visus no "sliktākā scenārija", kas esot "demoralizēta sabiedrība un bez garīga pacēluma dzīvojoša valsts", turklāt ar nosacījumu, ka "nākt atpakaļ un dzenāt mušas es negribētu" (sak, aquila non captat muscas — "ērglis neķer mušas", kā teica senie romieši), daudziem varētu likt smiedamies novēlēt viņam turpināt apsist kurmjus un vārīt krupi, buktēt bikses un tīrīt zobus.
"Arī organizācijas noveco," Šķēle bilst par savu partiju. Tam gan var piekrist. Un arī viņam pašam atliek vairs tikai teatrāli pacīkstēties ar lepnībā tikpat piepūtušos Šleseru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.