Aizsērējis ideju filtrs: Zatlera runa LU kā tests ekspertīzes kvalitātei

Tie, kas regulāri spēja precīzāk noteikt, kas slēpjas aiz trokšņa, bija ar lielāku iespēju palikt dzīviem un, protams, nodrošināties ar pēcnācējiem. Adekvāta alternatīvu izvērtēšanas shēma ir izdzīvošanas jautājums arī sabiedrībām. Labākai izvēlei nepieciešama kvalitatīva šo variantu salīdzināšanas mēraukla. Ekonomikā, piemēram, optimāla konkurence nodrošina labākā piedāvājuma labāku izdzīvotspēju. Arī ideju līmenī nepieciešama konkurence un izvērtēšanas atskaites sistēma. Tādēļ tik būtisks ir katras sabiedrības ekspertīzes līmenis, proti, kā pārbaudes akmens dažādiem priekšlikumiem un idejām.  26. aprīļa Valda Zatlera lekcija Latvijas Universitātē  (turpmāk LU tēzes) ir bijis labs tests viedokļu līderu ekspertīzes kvalitātei jeb spējai iedziļināties, veikt adekvātus nošķīrumus un salīdzinājumus, uzrādīt cēloņsakarības. Tā kā kopš lekcijas ir pagājušas divas nedēļas un var uzskatīt, ka lielākā daļa vērtētāju mediju telpā savus novērtējumus ir jau paspējuši sniegt, laiks uzrādīt trīs problemātiskas jomas ekspertīzē.  Zatlera runa šajā gadījumā ir tikai tests vai gadījums.  Ja patiesi zemāk minētās ekspertīzes trūkumi ir sistemātiski, jāsāk uztraukties, vai sabiedrības ideju filtrs nav aizsērējis. Tā kā man ir bijusi iespēja izteikt piedāvājumus - gan pieņemtus, gan noraidītus - Valdim Zatleram lekcijas saturam, laikam ir zināms pamats vēlreiz raksturot izveidoto piedāvājumu, īpaši ņemot vērā to, ka arī ekspertu vidū  runas lasījums ir diemžēl bijis salīdzinoši virspusējs. Taču vispirms divas vērtējumu kategorijas, kuras neskaršu. Pirmā ir īsie raksturojumi - tur nekā nebija, garlaicīgi, laba runa, biju gaidījis vairāk, kur netiek minēts tālāks paskaidrojums. Kā pēc kādas teātra izrādes skatītāja vērtējums - man (ne)patika- ir tikpat tukšs, cik īss un visdrīzāk personisku apsvērumu motivēts. Var tikai paraustīt plecus. Nekādas jēgas pakļaut vērtējumam. Otra grupa vērtējumu, ko ignorēšu, ir par runas iespējamo ietekmi uz Valda Zatlera atkalievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Ievēlēšanas stratēģiskās spēles modelēšana gan jau ir interesanta izklaide,  un varu novēlēt visas sekmes tiem un tām, kas ar to nodarbojas. Piebilstot, ka runa jau nu laikam būtu nepareizais gals, no kā sākt vai pat tikai ņemt vērā, modelējot variantus, izņemot vienu aspektu. Proti, cik lielā mērā tās uzstādījumi var vai nevar kļūt par standartu piedāvājumiem no citiem eventuāliem kandidātiem uz attiecīgo amatu. Bet arī šī ir tikai netieša saikne ar vēlēšanu ‘spēli’. LU tēzes satur konsekventu, loģisku un īstenošanas ziņā ambiciozu, taču realizējamu rīcības plānu. Iepriekšējo gadu dažādās krīzes skaidri norāda uz Latvijas politiskās un ekonomiskās sistēmu nopietniem trūkumiem, pat neilgtspēju. Vienkāršāk sakot, ar šādu politisko sistēmu un ekonomiku ilgi nepavilksim.  Atgādinot pirms gada paša piedāvāto ilgtermiņa attīstības redzējumi, runā prezidents piedāvā izmaiņu virzienus - politiskās sistēmas spēles noteikumu maiņa, nopietni reformēta pārvaldība un  ekonomiskas struktūras maiņa. Ekonomikā ir četri virzieni -  disciplinēta budžetēšana, ekonomikas pamatstruktūras maiņa (jaunā industriālā politika), optimizēta Latvijas teritorijas pārvaldība, kā arī līdz galam īstenotas reformas labklājības sfērā, kas vietām ir jau iesāktas (izglītība un veselība).  Politiskā sistēmas maiņa nozīmē motivācijas struktūras maiņu visiem spēlētājiem, pārveidojot spēles noteikumu. Pirmkārt, varas tuvināšana pilsoņiem, piemēram, mazāki vēlēšanu apgabali, referendumi. Otrkārt, lielāka politiskā atbildība – konstruktīvās uzticības balsojums, precīzāki spēles noteikumi politiskām partijām (eventuālo prezidenta un referendumu kampaņu finansēšana). Treškārt, varas pārdale, piemēram prezidenta pilnvaru paplašināšana. Ceturtkārt, ietverošāka un dinamiskāka pieeja pilsonībai. Krīze, pabalstu politikas maiņa, daudzskaitlīgā aizbraukšana no valsts pat ‘tuvredzīgiem’ cilvēkiem piespiedusi redzēt jau ilgāku laiku noritošos demogrāfiskos procesus. Piedāvājums aptver trīs virzienus - dzimstība, novecošanās un migrācija - un vairākus mehānismus, no kuriem lielākā daļa attiecas uz izmaiņu veikšanu sociāli ekonomiskajos mērķgrupu dzīves apstākļos. Universāli bezmaksas bērnudārzi, mainīgie darba režīmi jaunajiem vecākiem un senioriem, aktīva rīcības vecuma diskriminācijas novēršanā un citi piedāvājumi ir ambiciozi, bet realizējami. Labklājības sfēras reforma ir ekonomiskas perspektīvas ietvaros tīri dabiski, jo, lai gan Latvijā nereti piemirstam,  ražošanas cikla pēdējais posms nav vis pārdošana, bet iegūtās vērtības sadale, kas motivē (maksāt nodokļus, radīt darba vietas) un atjauno cilvēkkapitālu. Savukārt teritorijas optimāla pārvaldība ar skaidru konsolidāciju un lielākas varas nodošana pašvaldībām ekonomiskos un labklājības jautājumos ir veids, kā radīt vērtību visā Latvijas teritorijā un arī samazināt retās apdzīvotības izdevumu spiedienu.  Ārpolitikas jomā Valdis Zatlers uzsver, ka ES jautājumi īsti vairs nav ārlietas un ka Latvijai jāorientējas uz lielāku iniciatīvu ES ietvaros  (piemēram, eventuālā prezidentūra). Runā tiek uzsvērta stratēģiska partnerība ar ASV un Krieviju, kā arī īpaša interese balstīt lielākus projektus Baltijas jūras reģionā, akcentējot enerģētiku un transportu.  Valdis Zatlers ar konkrētiem iepriekšējās prezidentūras piemēriem raksturo, kā uzstādījums var īstenot -  likumdošanas iniciatīvas, ārzemju vizītes, lielāku projektu virzīšana, prezidenta patronāža, tēmas aktualizēšana sabiedrībā  (vizītes, tikšanās, runas), valdības un parlamenta idejiska mudināšana (prezidents regulāri tiekas ar lēmējiem) un ekspertīzes piedāvājums ( piem., prezidenta komisijas). Viņš arī detalizētāk izskaidro iemeslus lēmumam nerosināt Saeimas atlaišanu un vienkāršā tekstā liekot saprast, ka, kamēr Saeima ir rīcībspējīga, tāds rosinājums varētu nesekot arī turpmāk. Taču skaidrs arī, ka, salīdzinot ar konstitucionāli sniegtām iespējām, piedāvājums ir ambiciozs. Tādēļ arī tiek aktīvi virzīta doma par prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Šis ir vienā rindkopā (mazāk kā A4) LU runā izteiktais piedāvājums un prioritātes (vissvarīgākie virzieni, uz kuriem fokusēties). Runā nav revolucionāru piedāvājumu (piemēram, pāriet uz 8 dienu nedēļu), taču saturs teju teju iekļaujas līdz maksimumam izmantotu Valsts Prezidenta pilnvaru robežās. Manā skaitījumā, vairāk nekā 20 viedokļu līderi ir ‘ekspertējuši’ runas saturu (iespējams, arī vairāk). Atturēšos no katra vārdā nosaukšanas, lai atkal neieslēgtu Latvijā tik mīļo ‘personisko argumentu slēdzi’. Atturēšos arī no atklātas kompetences trūkuma personalizācijas vai bezsakara norādēm (piemēram, ko nozīmē ‘attīstīti’ tirgi). Galvenās ekspertīzes uztraukuma zonas ir trīs - tas nav nekas jauns, nav vīzijas, piedāvājums pārāk nekonkrēts un nerealizējams (vai otrādi, tehnokrātisks). Tieši pamatojuma līmenī tas argumentu vājums ir visuzskatāmākais. Pirmais problemātiskais motīvs ir, ka LU tēzēs nav praktiski nekā jauna. Piemēram, ka runā minētās tēzes ir lielā skaitā partiju programmās un valdības deklarācijā. Par partiju programmām tas gan ir liels pārspīlējums. 2010.gadā SAK skrupulozi vērtēja partiju piedāvājumus nākotnei, kas nesatur LU runas tēzēs piedāvāto. Valdības deklarācijā ir ļoti daudz visa kā, taču tur noteikti nav ne demogrāfisko risinājumu, ne fiskālās padomes, ne jaunās industriālās politikas  un daudzu citu piedāvājumu. Šeit ir pirmā nopietnā ekspertīzes laža. Proti, uz aci fiskālā disciplīna vai, teiksim, industriālā politika kā vārdi parādās. Taču LU tēžu jēga ir būtiski citādākaa.  Piemēram, fiskālā padome LU tēzēs tiek piedāvāta kā instruments stratēģiju īstenošanas uzraudzīšanai un ilgtermiņa modelēšanai. Savukārt jaunā industriālā politika nav atsevišķu nozaru atbalsts, bet investīciju sistēmas starpnozariska vērtību cikla sazobes  posms (skat rīcībpolitisku piemēru, http://www.cid.harvard.edu/southafrica). Šī pieeja neparedz, piemēram, atblastu mežsaimniecībai  tādēļ, ka tai ir eksporta potenciāls. Tā paredz atbalstu  inovatīvu risinājumu vērtības kapitalizācijai, kur Latvija meža klasteris ir labi attīstījies, bet tikpat labi varbūt cits vai citāds sektoru integrācijas modelis. Tas paredz ļoti revolucionāri pārstrukturēt augstākās izglītības un zinātnes sektoru (ieviest pilnīgi citu, nevis pašreizējo finansējuma modeli, augstskolu pārvaldības struktūru no apakšas līdz augšai  pilnīgi caurstrāvot ar starptautisku standartu piemērošanu, valsts finansētai zinātne koncentrēties tikai augstskolās u.tml.).  Tā visa tādā apjomā nav valdības deklarācijā, un tie galīgi nav sīkumi. Un pat ja būtu, tad gan par fiskālo padomi,  gan par jaunu industriālu politiku  Valsts prezidenta SAK apaļajos galdos un ziņojumos runāts kopš 2010.gada paša sākuma. Ir tikai loģiski, ka prezidents savas institūcijas ietvaros formulētās un vētītās idejas aktualizē turpmākam periodam. Turklāt ir vērts pārliecināties, kāds ir bijis šo ideju ceļš līdz valdības deklarācijai. Šī tas jau nav nekas jauns gan ir izplatīta kaite. Lūk, piemērs - 2008.gadā zināms eksperts par tikko piedāvāto Latvijas 2030 projektu izteicās, ka tur jau nekā nav jauna. Pirms diviem mēnešiem lūdza paskaidrot, kā strādā vaučeri izglītības sistēmā (kas bija viens no Latvija 2030 risinājumiem). Cilvēks divarpus gadus piedalījās diskusijās, tai skaitā par vaučeriem bez jelkādas izpratnes, par ko runa.  Paviršība nepalīdz atšķirt krūmu čabēšanu no plēsoņas lavīšanās. Otra iezīme ir nu jau mistiskā un iracionālā vēl jaunas vīzijas gaidīšana. Latvijā ir dažādas vīzijas lielā skaitā, un uzdrošināšos apgalvot, pamatlīnijās orientieri ir. Skaidrs, ka kādai daļai vajag ‘iedvesmojošu’ marketinga klišeju. Mazāk (bet) ir īstenotu plānu . LU tēzes ir ne tik daudz par vīziju, cik mehānismiem, kā īstenot. Tas ir cits žanrs.  Tā ir problēma, jo Latvijas diskusiju pieredze par nākotni rāda mētāšanos starp misticismu un galēju zemniecisku konkrētību (izdarīts ir tikai tad, ja var aptaustīt). Tādā dihotomijā  procesi un mehānismi neskaitās. Skaidrs, Latvijā labāk ‘lido’ buršanās’ vai visdrīzāk no padomju laikiem mantotā patētiskā un dziļi liekulīgā izrunāšanās par cēlām lietām. Kādreiz uzprasās līdzība ar teātri padomju laikos. Cilvēki, izniruši no ikdienišķās ‘kolektīva’ un ‘blata’ sistēmas, saposušies teātra zālē noskatās lielo skatuves meistaru sniegumu, starpbrīdī apspriež baumas par attiecīgo aktieru alkoholismu un izlaidīgo dzīvi (tātad, kā viņi tēlo), palamā padomju varu un tā iegūst sašķobītu katarsi, lai nākamajā dienā turpinātu ar to pašu kolektīvu un blatu. Skatuves ideālisms un ikdienības maziskums, patētisks vizionārisms un tūlītēja neticība, ka vispār pat mazumiņš sanāks, ir pazīstamas sajūtas no vides, kurā vairumam pašreizējo Latvijas iedzīvotāju (vidējais iedzīvotāja vecums 41 gads, tātad dzimis 1971.gadā), bija jāizdzīvo. Tomēr ir taču tā, ka skatuves retorikas iedvesma ātri izplēn. Ilgāk iedvesmo nelielas, bet uzvaras. LU tēzes raksturo mehānismus, kā varētu panākt šādas regulāras pragmatiskas uzvaras (piemēram, pilsoņi, regulāri balsojot pašvaldību referendumos, iegūst pozitīvu līdzdalības pieredzi, deputāts mazākā vēlēšanu apgabalā biežāk tiksies ar iedzīvotājiem). Laikam jau tieši no ekspertiem vērts gaidīt  instrumentālu izvērtējumu. Slidenā ‘iespaida’ tēma ( kā kurš bijis, nav bijis iespaidots) apgrūtina satura uztveri un novirza bezjēdzīgā un bezgaumīgā Latvijas Valsts prezidentu salīdzināšanā. Šķiet, ekspertiem, gluži kā juristiem tiesas zālē aiz visiem emocionāliem uzplūdiem un trikiem jāspēj ar vēsu prātu analizēt argumentus. Trešā iezīme ir salīdzinājuma, alternatīvu trūkums. Manu paziņu un labu kolēģu lokā ir cilvēki, kas pieņem un citi, kam arī nepatīk Valdis Zatlers. Kas ir absolūti normāli un vēlami brīvā sabiedrībā. Es justos neadekvāti un uztrauktos, ja mans sociālais loks būtu vienisprātis. Taču eksperta vērtējumam vajag vairāk kā šo ‘vēdera sajūtu’ - vajag pamatojumu. Te nu arī ir mans izaicinājums. Pagaidām konsekventas alternatīvas 26.aprīli formulētajam, kā valstij attīstīties lielajos virzieniem - sociālo, politisko, ekonomisko - īsti nav. Kamēr šādas alternatīvas netiks piedāvātas, vai vismaz norādes uz tādu, es atļaušos uzskatīt Valda Zatlera LU tēžu piedāvājumu par labāko. Savukārt tā vispārīgos, nekonkrētos  ekspertvērtējumus bez alternatīvas ir grūti novērtēt un drošāk ir apšaubīt to kvalitāti.  Viens no motīviem Valda Zatlera runai bija spert soļus, lai nepieļautu, ka atkārtojas viņa paša ievēlēšanas scenārijs. Lai ļauts atgādināt, Valdi Zatleru ievēlēja 2007.gada 31.maijā un izvirzīja  20.maijā. Vēl pirms viņa izvirzīšanas vairāki kandidāti jau bija pieteikti un klāstīja savus piedāvājumus. Tam, kā process izvērtās, bija būtiska ietekme uz eskalējošo neuzticību parlamentam. 2011.gadā mēs esam, iespējams, vēl sliktākā situācijā,  jo, lai gan rūgtā pieredze ir,  bet ir tikai viens kandidāts un nemaz nav alternatīvu piedāvājumu. Kādu kritisko masu ekspertīzē var panākt, lai izvērtētu pamatotību un ticamību eventuālo kandidātu piedāvājumiem, kuri parādītos pat šodien? Kā sabiedriskās organizācijas vai mediju cilvēki varētu turpināt apgalvot, ka tām svarīga plaisas mazināšana starp varu un sabiedrību, ja pat salīdzināmu piedāvājumu nav. Ar ‘labu’ cilvēku’ izvirzīšanu 2011.gadā jau ir vēl švakākā situācijā nekā 2007.gadā, kad  jau maija pirmajā pusē Māris Riekstiņš un Kārina Pētersone publiski argumentēja par labu savām kandidatūrām.  Misticisma pilnās gaidas pēc jaunas vīzijas un pilnīga katastrofa ar ‘vienkārši kaut kas cits’ novirzās no jautājuma, vai vispār mācāmies no pagātnes kļūdām. Ja nemācāmies, tad krūmu čabēšanu nespēsim nolasīt pareizi un evolucionāri esam bīstamajā zonā.