Jo - pats ziņojums ir aprakstošs, konstatējošs un rada iespaidu, ka mēs dzīvojam pietiekami mierīgā, paredzamā pasaulē. Ja runa ir par rutīnas darbu ikdienā, tad nav šaubu, ka Ārlietu ministrija tiek un tiks galā; savukārt tik svarīgam dokumentam kā ziņojums un deputātu debatēm vajadzētu tomēr dot mūsu ārpolitikas veidotājiem uzstādījumu, kā rīkoties, kad mēs saskaramies ar kutelīgām situācijām vai, kā tagad moderni izteikties, izaicinājumiem.
Piemēram, neviens jau neapšauba pašsaprotamo tēzi, ka ir jāattīsta ekonomiskie sakari ar Ķīnu, bet kur ir tā robeža, līdz kurai Latvija piever acis, piemēram, uz šīs ietekmīgās valsts cilvēktiesību pārkāpumiem un tās arvien agresīvāko ekonomisko un ārpolitiku? Konkrēta situācija: Latvijas valdība ir reāli rīkojusies, lai valstij nozīmīgā kokapstrādes uzņēmumā neienāktu šim uzņēmumam, iespējams, nelabvēlīgs ārvalsts akcionārs. Un ko darīsim, ja ar Ķīnas militāristiem saistīts bizness gribēs pirkt mūsu ostas vai sakaru uzņēmumus? ASV, Austrālija u. c. dažos gadījumos ķīniešiem ir atteikuši; kā mēs rīkosimies?
Līdzīgi ir ar aizvien samudžinātāko Izraēlas - palestīniešu jautājumu. Kurā brīdī mēs ebreju draugiem sakām, ka viņu rīcība nav pieņemama? Vai tiešām arī politiķi ir vienprātīgi tēzē, ka Turcijai ir jākļūst par ES dalībvalsti? Ministrijai, protams, ir ērti šo tēzi uzturēt - vai Turcijas uzņemšana atbilst Latvijas kā ES dalībvalsts interesēm? Mazliet ciniski sakot, ja parlaments par šiem jautājumiem ir devis savus secinājumus, tad arī mūsu diplomātiem būtu vieglāk, jo viņi varētu atsaukties uz politisko uzstādījumu.
No daudzajiem šāda veida jautājumiem ziņojumā vien aizplīvurotā formā ir nostādne, ka jautājumos par saskaņotu nodokļu un investīciju piesaistes politiku Latvijai nevajadzētu piekāpties citu ES dalībvalstu spiedienam. Pareizi, bet derētu skaidrāk un ne tikai par šo tēmu vien. Turklāt labi zināmajā kontekstā «mums nav draugu, mums ir tikai intereses». Izklausās nejauki? Atvainojiet, bet tāda ir mūsdienu pasaule, un, ja mūsu ārpolitika labticīgi balstās vienīgi un tikai «konstruktīvā sadarbībā», «dialoga veicināšanā», tad Latvija, protams, ir miera dūja, bet līdzīgu pretimnākšanu un mūsu interešu respektēšanu sagaidīt pat no mūsu partneriem Eiropā nav vērts.
Ārlietu ministrijai ir tāda politiskā vadība, kāda nu tā ir, bet tādēļ jau deputātiem ir iespēja nacionālo ārpolitiku stiprināt.