Nu šis vilciens ir nogājis no sliedēm. Esam izvēles priekšā - kurā virzienā pa krūmiem tagad brist? Atpakaļ uz staciju „Tautas dvēsele” vai uz iedomāto laimes zemi „Materiālā labklājība”?
Skanēs skarbi, bet teikšu: „Paldies, krīze! Paldies par to, ka esi mums atņēmusi iespēju grābt visu, kas pagadās, un liec mums sākt domāt par ko vairāk kā rīšanu. Citādi mūsu smadzenes 20 gadu laikā ir jau pavisam ierūsējušas. ”
Mani šodien lūdza runāt par Dziesmu svētku perspektīvu.
Vēlos norādīt, ka Dziesmu svētki ir ne tikai koncertu kopums vienu reizi piecos gados. Dziesmu svētki ir tautas dzīvesveids, kas dzimst katras pilsētas un mazpilsētas ģimenē. Un, ja to apzinās, tad jāatzīst, ka Dziesmu svētku kustība ir apdraudēta. Jo ģimenē šobrīd ir tikai viena pamatdoma – kur ņemt naudu, lai samaksātu kārtējo automašīnas līzingu.
Tomēr vēl ievērojamāks apdraudējums ir tādēļ, ka nu jau fakta formā var atzīt – Dziesmu svētku kustības struktūra un hierarhija jau ir sagrauta. Sākot ar 2009. gada 1. jūliju vairs nebūs rajona virsdiriģentu, ir likvidēti rajonu kultūras inspektoru amati, vienīgajā atbildīgajā institūcijā -„Nemateriālās kultūras mantojuma Valsts aģentūrā” - vairs nav atsevišķas kora nozares – tā apvienota ar vokālo ansambļu nozari. Šobrīd par visu, kas saistīts ar kordziedāšanas tradīcijas saglabāšanu Latvijā, atbild tikai viens cilvēks.
Neliela piezīme – Dziesmu svētku kustība reiz sākās, pateicoties kordziedāšanai. To iesāka vīru kori, kuri, starp citu, šodien izmirst gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.
Tātad, kas visvairāk šobrīd apdraud Dziesmu svētku kustību?
1) Valsts un valdības, Kultūras ministrijas attieksme;
2) cilvēku vienaldzība. Esam pieraduši, ka mums rūp problēma tikai tad, kad tā nepārprotami un tieši skar personīgi mūs.
Cilvēkiem vairs neliekas svarīgi izpaust savu nacionālo identitāti.
3) konkurence. Tautas mākslai jākonkurē ar popkultūras mākslu, kuras uztverei nav nepieciešama īpaša izglītošanās. Ir sajūta, ka tauta degradējas.
4) izglītības sistēma.
Ko sagaidām no valdības?
1) patiesību. Lūdzu, dārgie varas vīri, informējiet, kāda ir patiesā situācija valstī, ko varam sagaidīt tuvākajā laikā.
2) konkrētību. Lūdzu, dārgie varas vīri, apsēdieties un pieņemiet lēmumu, kāds ir Latvijas valsts mērķis? Kāda Latvija būs pēc 20 gadiem? Nevis kādas būs rūpnīcas! Bet kādi būsim mēs – Latvijas iedzīvotāji? Kāda būs mūsu nācija? Vai būs? Vai būs latviešu valoda? Un vai Latviju joprojām sauks par: „The Land That Sings”?
Sagaidām, ka valdība konkrēti pateiks, ka arī pēc 20 gadiem Latvijā būs viena valsts valoda un viena izpratne par valsts vēsturi. Bet izpratni par valsts vēsturi var saglabāt TIKAI un VIENĪGI dzīva tautas mākslas kultūra. Nevis mācību grāmatas.
Mums šodien tā ir dzīva, tā dzīvo Dziesmu svētku kustībā. Bet rodas iespaids, ka to kāds apzināti iznīcina. Tāpat kā iznīcināja mūsu rūpnīcas, fabrikas, uzņēmējdarbību, ekonomiku.
Ko darīt mums, kas nav varas vīri?
Tā saucamajai inteliģencei – jānolaižas no saviem snobiskajiem augstumiem. Jākļūst principiāliem, kontaktējoties ar varenajiem, un pielaidīgākiem, kontaktējoties ar „vienkāršo tautu”. Domāju, ka ir pienācis pēdējais brīdis plašākai sabiedrības daļai skaidrot vārda „kultūra” jēgu un tās jēgu mūsu dzīvē.
Tautai - jābeidz gausties! Jābeidz vainot! Jābeidz gaidīt Laimes lāci vai Mesiju, kurš atnāks un visu nokārtos mūsu vietā. Mums jāapvienojas interešu grupās, biedrībās un nodibinājumos. Jācīnās par savām un savu līdzcilvēku tiesībām.
Aicinu ar savām problēmām aktīvi un nepārtraukti uzmākties varas vīriem - tad viņiem nebūs kur likties un viņiem nāksies problēmas risināt.
Latvija ir kā viens liels zobrats. Un šis lielais zobrats jādarbina nevis vienam Šķēlem, Lembergam vai Repšem, bet katram Latvijas pilsonim. Katrs esam līdzatbildīgs par to, kur esam un par to, kur būsim.
Paldies!
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)
Artūra Ancāna kaimiņš