Atbilde G.Kokorevičam. Kāpēc pašvaldībai jādotē siltuma ražotāji?

Rūpes par siltuma apgādi ir pašvaldības funkcija. Pašvaldībai nepiedalīties šādu jautājumu risināšanā nav pieļaujams. Turklāt finanšu un ekonomikas krīzes laikā no valsts un pašvaldību regulējošās lomas izvairās tikai neoliberālas un konservatīvas partijas un uzņēmēji, kuri nevēlas pastiprinātu valsts vai pašvaldības kontroli savos uzņēmumos. Kā cīnīties ar siltuma tarifu nemitīgo pieaugumu, kas uzliek vēl lielāku rūpju slodzi iedzīvotājiem? Ir divi veidi: īstermiņa un ilgtermiņa rīcība vai, kā saka mans oponents Kokoreviča kungs — efektivitāte un taupība. Ja runājam par ilgtermiņa rīcību, tad ar to saprotam ēku siltināšanu, kas ļautu ietaupīt gan siltumenerģiju, gan samaksu par to. Ēku siltināšana ir ilgtermiņa risinājums, jo ir ļoti laikietilpīga un tai nepieciešams milzīgs finansējums. Turklāt tā nav tikai Rīgas vai Latvijas, bet visas Eiropas problēma, tāpēc ēku siltināšanā ir nepieciešams piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu. Savukārt īstermiņa risinājums ir pašvaldības efektīva rīcība. Ir nepieņemami, ja komunālo problēmu pašvaldība risina tikai ar savu vienīgo iespējamo līdzekli — sociālo palīdzību. Pašreiz pašvaldība maksā pabalstus iedzīvotājiem un iedzīvotāji tālāk Rīgas siltumam par siltumenerģiju. Bet pašvaldība var arī pa tiešo maksāt Rīgas siltumam par rīdziniekiem piegādāto siltumu, apejot birokrātisko pabalstu mehānismu. Ja pašvaldība dotē sabiedrisko transportu, jo uzskata to par ļoti nozīmīgu rīdziniekiem, nav saprotams, kāpēc tad pašvaldība nevarētu dotēt siltumenerģijas ražošanu, sevišķi šīs ekonomiskās krīzes laikā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka nodokļus pilsētas budžetā maksā visi rīdzinieki, arī tie, kuru ienākumi ir par pieciem latiem augstāki, nekā paredzēts maznodrošinātās personas statusam un pabalsta saņemšanai. Kokoreviča kungs uztraucas, ka iedzīvotājus varētu piemeklēt straujš siltuma rēķinu pieaugums tajā brīdī, kad pašvaldība pārtrauktu dotēt Rīgas siltumu. Jājautā, no kurienes Kokoreviča kungam šāda informācija, ka pašvaldība varētu pēkšņi atteikties dotēt siltuma ražošanu, ja vēl nav pat sākusi to? Ja pašvaldība dotētu Rīgas siltumu, tad vismaz krīzes un tās pārvarēšanas laikā nebūtu jāuztraucas par dotēšanas pārtraukšanu. Protams, kad situācija uzlabotos un Latvija piedzīvotu jaunu ekonomisko uzplaukumu, varētu domāt par dotācijas samazināšanu vai pārtraukšanu. Apšaubāms ir Kokoreviča kunga apgalvojums, ka "jebkura tieša publisko pakalpojumu sniedzēju subsidēšana bremzē uzņēmumu attīstību, izmaksu samazināšanu un iespējami efektīvāku darbību". Rīgas siltums ir monopoluzņēmums, šeit nav nekādas konkurences, ar pašvaldības dotāciju netiktu izkropļots tirgus, tāpēc šajā lietā funkcionēšanai jānotiek pēc citiem principiem — pietiekami pārskatāmiem un atbilstoši regulētiem. Protams, diskusija starp mani un Kokoreviča kungu var turpināties bezgalīgi un, visticamāk, mēs tik un tā paliksim katrs pie sava viedokļa. Taču būs daudz objektīvāks vērtētājs par mums abiem — rīdzinieks.