Nemeklējot atbildes uz nepateicīgo jautājumu, kur noved neizpratne, kā pamatā parasti ir neinformētība, uzmanību derētu pievērst mūsu Saskaņas centram, kam - un tas pavisam spilgti kļuva redzams aizvadītajās vēlēšanās Krievijā - atkal «gadījusies» ķeza. Tas attiecas uz sadarbības līgumu ar valdošo kaimiņvalsts partiju Vienotā Krievija, ko lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju sauc vienīgi par blēžu un zagļu partiju. Vai tas bija tas, ar ko vēlējies identificēties Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs? Līdzība starp Vienoto Krieviju un Saskaņas centru drīzāk ir lielāka, nekā tas daudziem šeit, Latvijā, līdz šim šķitis, bet tādēļ jo sliktāk abiem Ušakovam un Urbanovičam - šī iemesla dēļ neviena prātīga un valsts nākotnes priekšā atbildīga partija tos nekad neņems kopīgā darbā.
Vladimirs Putins nav pat šodiena, kur nu vēl rītdiena, bet gan tikai pagātnes relikts. Tas gan nenozīmē, ka viņa laiks ir beidzies - vienpadsmit gadu valdījušais Krievijas premjers jau sen ir aizgājis par tālu un to apstiprina viņa mērķis uz trešo termiņu iesēsties prezidenta krēslā, lai varētu valdīt vēl divpadsmit gadu. Putinam un viņa dāsni apdāvinātajiem «draugiem» ir ko zaudēt, un brīvprātīga atteikšanās no tā visa nav gaidāma. Pašreiz iestājusies pauze, un Putina klusēšana pēc daudzu krievu decembra pamošanās, ko apstiprinājušas lielās demonstrācijas, rāda viņa apmulsumu. Un tas ir liels, ja Putina preses sekretāram neatrodas nekas ko pateikt presei par sešdesmit tūkstoš cilvēku neapmierinātības izpausmēm galvaspilsētā. Fakti ir skarbi - no Putina vairs nebaidās, viņu neciena un neko arī negaida. Autoritāte ir pazaudēta uz visiem laikiem. Masveida akcijas vieš šaubas par režīma izveidoto stabilitāti un visbeidzot arī leģitimitāti. Un atbildes nav, ja vien par tādu neuzskata karavīru un specnaza izvietošanu Maskavas ielās - tas ir Putina apjukums un bailes pazaudēt kontroli.
Krievu analītiķi spriež, ka opozīcijai nav cerību panākt savu prasību izpildīšanu par 4. decembra parlamenta vēlēšanu rezultātu anulēšanu, kā arī nopietni izaicināt Putinu prezidenta vēlēšanās nākamā gada martā, jo režīma pretiniekiem nav viena premjeram līdzvērtīgi populāra politiķa. Tam var piekrist tikai daļēji. Bieži vien politiskas personas popularitāte izaug zibenīgi, un līdzīgi notiek arī ar pretējo. Autoritāri valdnieki mēdz ātri zaudēt atbalstu, kas iepriekš šķitis nesadragājams.