Iepriekšējā dienā Kušnē tika sacījis, ka par nākamiem Krievijas agresijas objektiem varētu kļūt "Krima, Ukraina un Moldova". Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs iespējamās sankcijas un uzbrukumus nosaucis par sava kolēģa "slimīgu iztēli".
Protams, iztēle, tikai nevis slimīga, bet balstīta uz draudiem, kurus rada impēriski satrakojusies Krievija, un ļaunākā perspektīva atgādina Ivana Krilova fabulā Runcis un pavārs atainoto: Vasjka tik klausās un ēd. Krievija karā pret Gruziju nesasniedza galveno mērķi. Nav gāzta Saakašvili valdība, un Tbilisi nav atteikusies no vēlmes iestāties NATO. Iespējams, nav nejaušība, ka no Krievijas armijas ģenerālštāba diezgan regulāri atskan balsis, ka Gruzija koncentrējot karaspēku pie drošības joslas — Gruzijas teritorijas, kurā atrodas Krievijas karaspēks, un provocēšanas māksla pieder pie Krievijas stiprajām pusēm.
Pēc tam Kušnē vārdi par Ukrainu varētu izrādīties pravietiski. Par Krievijas režīma aptrakumu liecina arī Krievijas premjera Vladimira Putina intervija televīzijas sabiedrībai CNN, kurā viņš pavisam nopietni klāstīja, ka karš Aizkaukāzā ir amerikāņu sarežisēts, lai papildu punkti tiktu kādam no ASV prezidenta amata kandidātiem. Čekista iemaņas saglabājušais Putins, dabiski, nepateica, kurš no kandidātiem saņēmis tik asiņainu palīdzību, un piebilda, ka teiktais gan esot pieņēmums, bet "ja tas apstiprināsies", Putinam viss kļūšot skaidrs Taču, ja var aizdomāties tiktāl, var aizdomāties arī daudz tālāk un — citos virzienos. Te patiešām būtu vietā apzīmējums, kuru Lavrovs nevietā piedevēja Kušnē.
Gruzija ir jāglābj. Pēc vispieticīgākajām aplēsēm, karā ciestie zaudējumi krietni pārsniedz miljardu dolāru. Humānā palīdzība, protams, ir jāsniedz, protams ir jāprasa Krievijas karaspēka atvilkšana izejas pozīcijās, kā to paredz Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva 12.augustā parakstītais miera plāns. Plānā, starp citu, nebija nekādas "drošības joslas", tā ir Krievijas pašiniacitīva.
ES kopā ar ASV būtu ātri jāizstrādā un jārealizē palīdzības pasākumu komplekss, sava veida Māršala plāns Gruzijai, kas ļautu noturēties un atgūt spēkus pašlaik vienīgajai demokrātiskajai Aizkaukāza valstij. Uz Gruziju ir jānosūta — un lielā skaitā — starptautiskie novērotāji, kuru klātbūtne disciplinētu Kremli. Dienvidosetijā liesmo gruzīnu ciemati, un, visticamāk, tur notiek etniskā tīrīšana, un būtu jāpatur prātā, ka šo teritoriju kontrolē Krievija.
Ceturtdien Krievija piedzīvoja kārtējo diplomātisko sakāvi. Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbē notika Šanhajas sadarbības organizācijas (ŠSO) valstu vadītāju sammits. ŠSO ietilpst Ķīna, Krievija un četras Vidusāzijas valstis. Galveno mērķi — panākt, lai vismaz vēl kāds atzītu Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību, — sasniegt neizdevās. Interesanta padevusies saieta nobeiguma deklarācija. Tajā ŠSO atzīst Krievijas "aktīvo lomu miera veicināšanā Dienvidosetijā", taču izpaliek pret Gruziju vērstās karadarbības vērtējums. Taču deklarācijā ir apliecināta organizācijas uzticība pūliņiem, kas "vērsti uz valsts teritoriālās integritātes saglabāšanos". Tāpat dokumentā teikts, ka saistībā ar situāciju ap Dienvidosetiju ŠSO "aicina attiecīgās puses risināt pastāvošās problēmas mierīga dialoga ceļā" un ir gatava "pielikt pūliņus izlīguma (panākšanai) un sarunu atbalstam". Deklarāciju parakstīja visas ŠSO dalībvalstis. "Problēmas jārisina dialoga un sarunu ceļā" — tāda ir Ķīnas oficiālā nostādne, un tieši tā parādījās deklarācijā. Krievijas paraksts zem dokumenta, kurā pozitīvi vērtētas lietas, kas ir pilnīgi pretējas Krievijas nesenajai rīcībai, izskatās diezgan nožēlojami.
Pirmdien Briselē gaidāma diskusija, taču tai nevajadzētu būt vieglai domu apmaiņai, jo šodienas Krievija vairs nav tā, kas bija vēl pirms gada. Krievijas tagadējais politiskais režīms ir skaidri parādījis savu agresīvo dabu, un ES ir jābūt gatavai noteikt tai efektīvas sankcijas, kas nebūtu kniepadatas dūriens apdullušam lācim — atteikšanās no sarunām par jauna sadarbības līguma parakstīšanu vai vīzu režīma bardzināšana noteiktu kategoriju Krievijas pilsoņiem. Var vērsties pret valsts kontrolētām ekonomiskajām struktūrām, kas ir Krievijas politiskās elites galvenā sile: Gazprom, Rosneftj, Krājbanka. Tām varētu, piemēram, neļaut iegūt īpašumā ES valstu uzņēmumu aktīvus. Iedarbīgs solis varētu būt atteikšanās no vairākiem energoresursu piegādes projektiem, tā paša gāzesvada Baltijas jūrā. Var atteikt kredītlīnijas valsts kontrolētiem uzņēmumiem. Visbeidzot — var bloķēt Krievijas pārvaldītāju kontus ES valstu bankās. Tikai tam visam ir vajadzīga stāvokļa adekvāta izvērtēšana un politiskā griba.