Baltijas valstu, kas pagātnē pašas pārdzīvojušas komunistiska režīma okupāciju, politiķu izvairīšanos no tikšanās ar trimdā Indijā dzīvojošo tibetiešu garīgo līderi laikraksts nodēvējis par "īpaši apkaunojošu un šokējošu faktu".
Izdevniecības The Economist grupā ietilpstošais laikraksts European Voice vēsta par augustā gaidāmo Dalailamas vizīti Eiropā, kā arī norāda, ka arī pagājušā gada Dalailamas vizīšu kalendārā redzamas "depresīvi retas oficiālas tikšanās".
"Iemesls tam ir vienkāršs. Ķīna ir svarīga un tā izplata rituālu histēriju par jebkādu ārvalstu uzvedību, ko tā uzskata par "šķelšanās veicināšanu". Pat amerikāņu politiķi dod priekšroku tikties ar tibetiešu līderi privātā gaisotnē," raksta avīze.
"Lielākai daļai Eiropas valstu gļēvulība attiecībā uz Tibetu ir vienkārši regulāra mazdūšība - tās pašas attieksmes dēļ Gruziju ir pamesta viena nelaimē, Ukraina aukstumā, Baltkrievija tumsā un Krievija slepkavniecisku bandītu pārvaldībā," teikts rakstā.
"Taču Baltijas valstu gadījumā to līderu vairīšanās no tikšanās ar Dalailamu, kad viņš augustā tur viesosies, ir īpaši apkaunojoša un šokējoša rīcība. Tā ir arī pašiznīcinoša," raksta avīze.
"Labāk nekā iedzīvotāji jebkur citur Eiropā igauņi, latvieši un lietuvieši zina, ko nozīmē būt tibetietim - būt lielas ārvalstu varas okupētam, kļūt par bezvalstisku un bezpersonisku, piedzīvot savas kultūras, sabiedrības un politiskās elites ieslodzīšanu, spīdzināšanu un deportēšanu, savas valodas izspiešanu no sabiedriskās dzīves, piedzīvot milzu apmēru piespiedu migrāciju ar mērķi mazināt un galu galā iznīcināt tavu nacionālo identitāti," norāda laikraksts.
"Viņi zina, kā tas ir, kad no viņu pārstāvjiem ārvalstīs vairās, kad viņu pozīcija tiek noslīcināta naidīga propagandā, viņu centieni saskaras ar patronizējošu nicinājumu, saņemt atbildi, ka viņu centieni ir bezcerīgi un ka viņiem nav nekā cita, uz ko cerēt nākotnē, kā vien verdzība un iznīcība."
"Tieši tāds liktenis Baltijas valstis gandrīz piemeklēja padomju laikā. Tas ir noticis ar citām valstīm - kurš atceras Čerkesiju, Uralidi vai Kubaņas kazakus? Kopš valstiskuma atgūšanas 1991.gadā Baltijas valstīm ir bijis daudz ko svinēt. Pat atrodoties ES un NATO, tās turpina uzsvērt uz savas neatkarības turpināšanos. Ka tās nav atšķēlušās Padomju Savienības daļas, bet senas valstis, kas atgriezušās uz kartes," raksta laikraksts.
"Igaunija nesen svinēja 91.gadadienu kopš Tartu Miera līguma noslēgšanas, kurā padomju Krievija solīja cienīt Igaunijas robežas un neatkarību. Kā varoņi tiek godināti saujiņa trimdas diplomāti, kas bezcerīgo padomju gadu laikā turēja mastā pabalējušos karogus pie tukšajām vēstniecībām. Tādas valstis kā Lielbritānija, kas 1967.gadā Padomju Savienībai nodeva Baltijas valstu zelta rezerves, kas bija uzticētas Anglijas centrālajai bankai, un Zviedrija, kas baltiešu bēgļus nosūtīja atpakaļ nāvē Staļina nometnēs, tiek pamatoti kritizētas un pamatoti ir arī atvainojušās, labojot savas pagātnes kļūdas."
"Bet ja tev patīk izmantot taisnīgu morālo kompasu, kuģojot pa vēstures līkločiem, tu nevari tos pamest, saskaroties ar mūsdienu sēkļiem. Īpaši saskaroties ar situāciju, kas tik ļoti līdzinās paša vēsturei," norāda avīze.
"Ja Baltijas valstu premjerministri un prezidenti netiksies ar Dalailamu, tad viņu svinīgās runas par gadadienām un valstiskumu ir tikai uz sevi koncentrēta un liekulīga runāšana. Dažkārt ir jāieņem stingra nostāja, pat ja tā ir sāpīga un šķietami bezjēdzīga. Baltijas valstis to gaidīja no citiem. Ja to līderi tagad neiestāsies par principiem, šīs valstis mazina iespēju, ka nākotnē citi iestāsies par tām.