Šādas pārdomas manī raisīja Ekonomikas ministrijas izstrādātie grozījumi Pārtikas aprites un uzraudzības, kā arī Konkurences likumā. Šķiet, ka ir mēģināts panākt vēlamo efektu, ķeroties klāt pie "nepareizā gala". Iepriekš nosauktajos likumprojektos ietverta norma, kur nozīmīgām pārtikas precēm (kas jau ir plūstošs jēdziens) Ministru kabinets uz trim gadiem izdotu noteikumus par maksimālo uzcenojumu mazumtirgotājiem.
Tas nozīmē, ka "ķēdītē" tiktu regulēts tikai pēdējais no "spēlē" iesaistītajiem, bet divi iepriekšējie (lauksaimnieki jeb ražotāji un pārstrādātāji) turpinātu dzīvot līdzšinējos apstākļos. Bet mērķis bija atbalstīt tos, kas ir pirms tirgotāja, un arī gala patērētāju. Tātad diez vai ejam īsto no protekcionisma ceļiem.
Kādi ir risinājumi?
Manuprāt, situācijai, kas izveidojusies Latvijas pārtikas ražošanā, pašreiz ir iespējami divi risinājumi. Viens no tiem ir salīdzinoši nepopulārs un prasītu daudz smagu lēmumu no valsts vadītāju puses — valūtas vērtības pārskatīšana, kā rezultātā droši vien tiktu devalvēts lats. Pašlaik, kad tuvojas vēlēšanas un arī politiskā situācija ir saspringta, diez vai kas tāds ir iespējams.
Taču ir otrs risinājums, kas būtu daudz labāk saprotams un vienkāršāk skaidrojams sabiedrībai, — vietējo ražotāju atbalstīšana, nosakot nevis tirgotāju uzcenojumus veikalos, bet gan subsidējot attiecīgo produktu ražošanu. Šādu kampaņu rīkošana uz neilgu laiku dotu vajadzīgo efektu, taču, domājot ilgtermiņā, varētu arī radīt problēmas.
Daudz kur Eiropā popularitāti ir guvušas ekonomisko produktu līnijas. Tas nozīmē, ka mazumtirgotājs par pieņemamu (zemāko) cenu tirgo ikdienā nepieciešamos pārtikas produktus, lai ikvienam patērētājam tie būtu pieejami. Šādā gadījumā kvalitāte ir laba, jo to pieprasa Eiropas Savienības standarti, bet ne izcila. Blakus plauktos izvietoti dārgāki un, iespējams, kvalitatīvāki ražojumi, kuru vērtība ir gan zīmols, gan citas īpašības.
Šādas ekonomiskās līnijas produktus iespējams radīt, subsidējot konkrētas valsts ražotāju noteiktās darbības tirgū, — līdzīgi kā tiek atbalstīti lauksaimnieki ar ikgadējiem maksājumiem par, piemēram, viņiem piederošajām platībām un piena kvotām. Rezultātā patērētājiem būtu iespēja iegūt lētākus vietējos ražojumus, un pašmāju uzņēmumi būtu daudz konkurētspējīgāki ar importētām precēm. Saglabātos arī darbavietas, kas pašlaik ir ļoti nozīmīgs rādītājs, un mēs kopumā būtu eksportspējīgāki.
Krīze un attīstība
Taču jebkurai monētai ir divas puses, un, attīstot šo scenāriju tālāk, jau paredzamas problēmas pēc vairākiem gadiem, kad ekonomiskā situācija pamazām sāktu uzlaboties un protekcionisms tiktu pārtraukts. Kad beigtos subsidēšana, vietējie ražotāji atkal atgrieztos reālajā situācijā un nonāktu identiskos apstākļos ar importēto preču ražotājiem. Bez valsts atbalsta produktivitāte nebūtu tik liela kā uzņēmumiem, kuri iztiktu bez papildu naudas ieplūdināšanas, un tas nozīmētu attīstības samazināšanos un kārtējo optimizāciju, ieņēmumu un izmaksu pārskatīšanu, rezultātā — krīzi iepriekš atbalstītajā nozarē.
Šobrīd tirgus pats spēj darboties un attīstīties. Brutāli ieviešot protekcionismu, mērķis netiks sasniegts, tāpēc daudz nopietnāk jādomā par citu veidu instrumentu izmantošanu. Ikdienā pārskatot jaunākās ziņas, mani arvien pārņem citas pārdomas, kas saistītas ar iedzīvotāju uzvedību ekonomiskās krīzes apstākļos. Latvijas sabiedrībā ir vērojama masveida "saslimšana" ar kaiti, ko sauc par izdzīvošanu, jo nereti cilvēki pat kā ikdienu un saprotamu soli pieņēmuši — zagt ir normāli un pieļaujami gadījumā, ja nauda nepieciešama ēšanai. Risinājumi meklējami, nevis brutāli visu ierobežojot, bet gan ieguldot attīstībā, domājot par ilgtermiņu un "ārstējot" sabiedrības noskaņojumu.