Bufetes galds altāra vietā? Arhibīskaps J.Vanags par Pēterbaznīcu

Šajās runās ir daudz propagandas un maz realitātes. Varbūt reiz vajadzētu pievērsties faktiem? XIII gadsimtā Pētera baznīcu, visticamāk, pēc bīskapa Alberta norādījuma, cēla Rīgas pilsēta jeb rīdzinieki. Domes jeb rātes tolaik vēl nebija. Varbūt kādam var šķist loģiski — ja XIII vai XV gadsimta rīdzinieki ir devuši naudu baznīcas celšanai, tai šodien jābūt Rīgas domes īpašumā. Taču padomāsim, vai baznīcai, ko par saviem ziedojumiem nesen uzcēla Kārķu iedzīvotāji, tādēļ jābūt Kārķu pašvaldības īpašumam? Rīdzinieki, par kuru līdzekļiem Pētera baznīcu cēla, visi nebija domnieki, bet visi bija baznīcas locekļi. Baznīca, valsts un pašvaldība tajos laikos nebija tik skaidri nošķirtas kā mūsdienās. Īpaši pēc reformācijas Rīgas rāte kārtoja pat draudzes garīgos jautājumus. Pirmo luterāņu garīdznieku Andreasu Knopkenu par mācītāju Pētera baznīcā iecēla rāte. Rīgas rātes 1888.gada lēmums nodot dievnamu baznīcas īpašumā nav pilsētas dāvana draudzei, bet gan sekas sava veida baznīcas šķiršanai no valsts. Rāte atbrīvojās no reliģiskajām funkcijām un formāli nokārtoja dievnama piederību baznīcai. Tieši tas pats notika ar Rīgas Domu. Lai arī kas būtu finansējis dievnama celtniecību, to uzcēla kā Pētera baznīcu, nevis kā Pētera muzeju. Par tās piederību ir droši zināms, ka 1888.gada pavasarī uz Rīgas rātes protokola pamata īpašuma tiesības tika apstiprinātas Sv.Pētera baznīcai, tātad draudzei. Nekādi citi ieraksti par īpašnieka maiņu nav izdarīti. Tas nozīmē, ka īpašums pienākas Sv.Pētera vācu draudzei vai arī tās mantiniekiem. Latvijas brīvvalsts laikā Sv.Pētera draudze, tāpat kā pārējās vācu luterāņu draudzes, bija LELB sastāvā. 1934.gadā pieņemtais Likums par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu noteica, ja kāda pie LELB piederīga juridiska persona likvidējas, tad viņas manta pāriet Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumā. Valsts vēstures arhīva dokumenti liecina, ka, vācu draudzēm likvidējoties, to īpašumi 1940.gadā pārgāja Luterāņu baznīcas virsvaldes īpašumā. Pamatojoties uz to, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde ir tiesīga atgūt bijušo vācu draudžu īpašumus. Šis ir juridiskais stāvoklis, uz kura pamata ir jāpieņem turpmākie lēmumi par Pētera baznīcas piederību. Ja kāds vēlas meklēt argumentus senākā vēsturē, tad būtu jāpārskata arī 1920.gada agrārreforma un jāatgriež baznīcai agrākie īpašumi, katrai draudzei pa 500 hektāriem. Varbūt labāk paliksim pie vispārpieņemtā atskaites punkta — īpašumtiesību stāvoklis 1940.gadā? Rīgas domes tiesības uz Pēterbaznīcu mēģina pamatot arī ar to, ka nodegušais dievnams pēc kara esot atjaunots par pilsētas naudu. Te jāiebilst, ka nopostītā Pētera baznīca nav atjaunota par rīdzinieku līdzekļiem, bet par "Maskavas" naudu. Iespējams, ka paši nodedzināja un paši maksāja par atjaunošanu. Nav droši zināms, vai 1940.gadā baznīcai tiešām trāpīja šāviņš. Fotogrāfijā redzams, ka tornis sācis degt no apakšas un drīzāk ir ticis cilvēka rokas aizdedzināts. Ir liecības, ka īsi pirms ugunsgrēka baznīcu steigšus pametuši vīri padomju uniformās. Neviens, kas sadauza mašīnu un pēc tam saremontē, tādēļ nekļūst par tās likumīgo īpašnieku. Turklāt, ja jau naudas devējam jākļūst par īpašnieku, Pētera baznīcai būtu jātop par otru Maskavas namu. Pētera baznīcas atjaunošana padomju apstākļos bija apbrīnojams un heroisks veikums. Esmu no sirds pateicīgs tiem, kas to spēja īstenot. Taču varbūt iespēja četrdesmit gadus izmantot izcilo ēku ir gana liela kompensācija par šo veikumu — ne tikai morāla, bet arī materiāla, jo Sv.Pētera baznīca ir bijis ienesīgs objekts un būs jau atpelnījis visus tajā ieguldītos līdzekļus. Nav gluži precīzs apgalvojums, ka "luterāņi Pētera baznīcā nav ieguldījuši ne santīma". Atnākot uz muzeja rīkotajiem koncertiem un priekšlasījumiem, apmeklētāji sēž uz luterāņu sagādātajiem krēsliem, skatās uz altāri un kanceli, kas gatavoti par luterāņu naudu. Taču skaidrs, ka pirms ieguldīt nopietnus līdzekļus, ir jānoskaidro īpašumtiesības. Pētera baznīca jau sen būtu atdota LELB tāpat kā citi bijušie vācu draudžu īpašumi, ja Augstākā padome 1992.gadā nebūtu lēmusi, ka Doma un Pētera baznīcu piederība ir kārtojama ar īpašu likumu palīdzību. Lēmuma mērķis nebija jauna nacionalizācija vai ekspropriācija, bet vēlēšanās nodrošināt šiem dievnamiem labāku apsaimniekošanu. Vislabāk to var izdarīt nevis konfrontācijā, bet sadarbojoties baznīcai, pašvaldībai un valstij. Likums par Rīgas Domu tam ir labs piemērs. Esmu pārliecināts, ka Doma ēka un visi tās apmeklētāji no šīm pārmaiņām ir tikai ieguvuši un iegūs arī turpmāk. Izbrīnu un sašutumu izraisa netaisnie un nepamatotie apgalvojumi, ka Doms pastiprināti brūk, jo baznīca netiek galā ar tā apsaimniekošanu. Lūdzu, atnāciet un paskatieties, cik enerģiski un mērķtiecīgi Rīgas Doma pārvalde organizē izpētes un restaurācijas darbus. Trijos gados, kopš Doms atdots atpakaļ baznīcai, tajāir ieguldīts vairāk līdzekļu nekā Pētera baznīcā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī kultūras un izglītības piedāvājums Pētera baznīcā ne tuvu nav tāds, kāds tas varētu būt. Nesen izstaigāju Rīgas Domu, kopā ar jauno pārvaldi plānojot maršrutu, kurā Doma apmeklētāji visvairāk uzzinātu par Rīgas vēsturi un dievnamā esošajām vērtībām. Pētera baznīcā visos šajos gados nav varēts pat mazu uzrakstu pie Andreasa Knopkena kapa plāksnes pielikt. Vairums rīdzinieku varbūt pat nenojauš, ka tur kādreiz apglabāts reformācijas aizsācējs Latvijā, tātad Rīgas vēsturei nozīmīga persona. Arī muzeja funkciju Pētera baznīca varētu veikt daudz interesantāk nekā pašlaik. Plašsaziņas līdzekļi zināmā vienpusībā atspoguļo galvenokārt Pētera baznīcas muzeja direktores Mariannas Ozoliņas tiesību izjūtu, kas psiholoģiski līdzinās tai, kādu bieži redzam lauku mājās, kuru īpašniekus izveda uz Sibīriju. Pēc piecdesmit svešā mājā nodzīvotiem gadiem tajā iemitinātie ļaudis jūtas kā īstie saimnieki un nevar saprast, kā izsūtīto mantinieki drīkst prasīt atpakaļ savu mantu. Viņi taču to uzturējuši un pat ieguldījuši kādus līdzekļus. Tomēr Sv.Pētera baznīca pēc taisnības un būtības ir baznīca. Luterāņiem tas ir ļoti svarīgs dievnams, jo tieši tur 1522.gadā Rīgā aizsākās luteriskā reformācija. Baznīcas dabiskais stāvoklis ir piederēt baznīcai. Jebkurš cits lēmums, kādu pieņemtu Rīgas dome vai Saeima, būtu līdzvērtīgs jaunai nacionalizācijai. Māksliniekiem, kultūras ļaudīm un vispār rīdziniekiem nav jāraizējas. Arī baznīcas īpašumā esot, dievnams nebūs aizvērts ne koncertiem, ne izstādēm. Aktīvā kultūras dzīve blakus esošajās Doma un Sv.Jāņa baznīcās ir tam liecība. Pētera baznīca varētu kļūt pat pieejamāka. Piemēram, skatu torņa darba laiks patlaban ir nesaprotami īss. Reiz Sentlūisā mani aizveda uz restorānu, kas ierīkots bijušajā baznīcā. Dievgalda vietā tur stāv bufetes galds. Sakramenta vietā var paņemt salātus. Cilvēkus turp ved kā uz grotesku, kuriozu atrakciju. Vai tādu vizītkarti mēs vēlamies Rīgai? Uz garīgi jūtīgu cilvēku profanēts dievnams vienmēr atstāj nomācošu iespaidu. Ja Pētera baznīca ir Rīgas simbols un vizītkarte — kādu Rīgu mēs gribam saviem viesiem rādīt? Kādu liecību mēs gribam dot par sevi?